Padalīšos ar savu dzemdību stāstu foruma labākajās tradīcijās :)
Viss sākās ceturtdien pa dienu ar asiņošanu (kā MR), kas mani mazliet izbiedēja, kaut gan pieļāvu (pārliecināta nebiju), ka tas ir gļotu korķis un ka process drīz sāksies. Piezvanīju uz RDzN, lai pārliecinātos, ka asiņošanas dēļ vien nav vēl jābrauc. Ap plkst. 17.00 sajutu pirmo kontrakciju (jā, jā, vienlaikus sēžot forumā un runājot par ierosināšanu :) ), un kas labi - uzreiz sapratu, ka tā ir kontrakcija. Uzreiz uzņēmu laiku, apsēdos uz bumbas un teicu vīram, ka varbūt rīt būs jābrauc uz slimnīcu :D Starplaiki bija kādas 15-10 min. Kontrakcijas bija salīdzinoši vieglas, bet vienalga pārelpoju. Pāris stundu laikā kontrakciju sāpes pastiprinājās, asiņošana turpinājās, un pēc 19 es teicu vīram, ka jābrauc. Atsūtīs mājās, tad atsūtīs, bet vismaz man sirds būs mierīga. Līdz RDzN kādu 40-50 min brauciens, mašīnā bija grūtāk, jo nebija iespējams mainīt pozu. Iestājos ap 20.30 - uzņemšanā noteica 3 cm atvērumu, gribēja ievietot grūtnieču vai kādā tur nodaļā un sūtīt vīru mājās, bet es atteicos, jo plānotas ģimenes dzemdības un vīram jābrauc pārāk tālu, lai laicīgi paspētu atpakaļ, kad pienāks laiks. Šī iemesla dēļ mūs nosūtīja pa taisno uz dzemdību zāli, jo tikai tur vīrs varēja būt blakus. Kontrakcijas kļuva arvien stiprākas, mainīju visādas pozas – tupus, rāpus, bumba utt. Visgrūtāk bija gulēt uz toņiem nekustīgi 30 min. Teicu, ka nevaru nogulēt, gribu sēdēt uz bumbas, man atļāva, bet tas baigi nelīdzēja atvieglot sāpes. Pēc tam uzrāpos atpakaļ uz galda, vecmāte bija prom, mēs ar vīru divatā. Starp kontrakcijām atlūzu nosvīdusi slapja, bija jau vēls, man nāca miegs un vispār apziņa kaut kur klejoja. Kontrakcijas pārelpoju tupus pozā ar dibenu gaisā un priekšgalu lejā. Vienā mirklī vīram teicu, ka vairs nevaru, lai iet teikt vecmātei, ka gribu EA. Atnāca vecmāte, paskatījās atvērumu, bija jau 6-7 cm. Viņa teica, ka vispirms jāpārdur ūdeņi, jo ja būs zaļi, tad EA nedrīkstot taisīt. Es jau sabijos, jo bija 41 nedēļa, kas to zin, kādi tie ūdeņi. Izrādījās, ka ūdeņu nebija vispār!! Es nezinu, kad tie nogāja, goda vārds. Man ir aizdomas, ka tie varbūt sūcās vairākas dienas pirms tam. Vārdu sakot, tiku pie EA un tas ļoti atviegloja procesu. Drīz pēc EA saņemšanas vecmāte teica, ka atnāks pēc kāda laika, lai uzzinātu, vai man nesāk spiest uz dibengalu. Es šai saku – man jau spiež! Šī skatās atvērumu un sāk pucēties izstumšanai ☺ Pastāstīja, kā spiest (uz ssss skaņas) uz katru kontrakciju. Nezinu, cik ilgi bija izstumšanas periods, varbūt minūtes 30. Diemžēl vienā brīdī turpināju spiest, kad kontrakcija bija pāri un laikam tajā brīdī tiku pie plīsumiņiem, bet nu tas sīkums ☺ Šūšana nesāpēja. Visā procesā klāt bija tikai vecmāte. Ārsts atnāca tikai, kad mazais jau bija ārā. Kopumā dzemdības 7 h 40 min. Nākamreiz ņemšu EA jau sākumā!