forša tēma, vislaik lasu, izdomāju arī padalīties. :) Manam deliņam nu jau menesītis, man bija ķeizars, teikšu tā, ka mana pirmā doma bija tāda, ka tās, kas labprātīgi izvēlas ķezaru ir dumjas, jo nu tikko kad gaja arkoze ārā, domāju, ka nomiršu un visu dienu vēl nevarēju no gultas piecelties, vakarā jau bija tas jādara, bet nu sanāca ar tādām grūtībām tas.
Runājot par dzemdību namu, man tur pilnīgi neko nestāstīja un nerādīja, pēc ķeizara atnāca vecmāte piemeta bērnu pie krūts un viss, pēctam pašai nesanāca nekas, biju izmisumā, labi, ka vīrs bija blakus, sauca visu nakti vecmātes palīga, bet nekādas jēgas. Kā arī ne man parādīja kā pareizi turēt bērnu, ne kā pareizi ģērbt nu neko, kaut arī tas man pirmais bērniņš.
Labi, ka man forša bērnu pediatre, tā man mājās visu forši pastāstīja. Ar to krūts barošanu ir tā, ka pagaidām baroju ar krūti, bet tikko dabūšu normālu atslaucamo mašīnu, tā tikai atslaukšu un no pudeles, jo no pudeles viņš labāk kkā ēd, mierīgāks pēctam cik vēl esmu barojusi ar pudeli to novēroju, jo ar krūti cakars. Plus vēl tas, ka tā iemesla dēļ nepatīk, ka kāds nāk ciemos, jo nu es tā nevaru barot ar krūti, kamēr kāds skatās, tas ir šausmīgi, kāda tur intimitāte, ja visi lūr kā uz TV.
11429
