Mana mamma bija vientuļā māte. Tajos laikos vēl nebija tā demokrātiskā pieeja mātēm-sievietēm, kuras tikko piedzemdējušas. Mamma atstāja mani vienu un ik pēc divām stundām mani nāca pārbaudīt kaimiņiene. Mammai vajadzēja pelnīt iztiku, es biju riktīgs pudeļbērns un dikti mierīga, tā kā visu saprotu un mammu nekad neesmu nosodījusi.
Bet teikšu godīgi, es saprotu, ka dekrēta laikā mamma ir pret bēbi 1:1, bet tas ir ļoti kaitinoši, kad jaunās mammas taranē visas iestādes ar zīdaiņiem. Galva jau tā plīst pušu, un vai tiešām vīrietis/radinieks nevar palīdzēt?
Iepirkties var vakarā vai brīvdienās, vai vispār izmantot piegādes pakalpojumus. Ja bebukam jau ir kkāds režīms, un mamma zina, kad bebis čuč, fiksi var aizbraukt pa darīšanām. Tā ceru darīt es, uzlecu uz ričuka un aizbraucu uz veikalu u.tml.