Nu es jau kādu laiku domāju, ka mums nekas nesanāks, nezinādama nemaz, ka jau gaidu mazo. Man viss jau bija apnicis, t.i. pakārtoties viņam, par sadzīvi liekas, domāju tikai es, dzīvojām par manu vecāku naudu (jo mamma uzskata, kamēr mācos, viņa mani uzturēs jebkurā gadijumā, neskatoties, ar ko es dzīvoju), tad arī visādi ikdienišķi it kā sīkumi, kas citiem liktos attiecībās pilnīgi normāli, man ļoti ātri var radīt nepatiku un pat riebumu. Un tas viss vēl neskaitot galvenās problēmas, spaisiņa uzpīpēšanu ar draugiem, kas vienmēr beidzās ar galējo stāvokli, dzeršanu, kur viņš arī nezinājarobežas, un tad sākās agresija, par lietām no sērijas ''pats izdomāja-pats sadusmojās-vainīga palieku es''. Vienu reizi sabiedrībā atļāvās mani pagrūst. Izrunājām,ok,piedevu. Otrreiz kaut kas līdzīgs, bet tad viņš arī dabuja ar durvīm atpakaļ.
Tad aizbraucu ciemos pie tēta uz UK. Tā vietā, lai beidzot pabeigtu normāli skolu, atrastu darbu, viņš izvēlējās patusēties un izklaidēties. Man tas bija pēdējais piliens. Pametu viņu. Savukārt viņš paziņoja visiem, ka gaidu bērnu, lai gan es to pati pat nezināju. Viņa māte zvanīja manējai un gribēja piespiest manu mammu, man likt apprecēties ar viņu, jo bija pieradusi, ka dēliņš bez ierunām klausās visā ko viņa saka. Nu, visam pa virsu memmes dēliņš tāds vien bija, pieradis, ka viss ar karoti iebarots. Savos 24 gados viņam nekā nebija, tikai parādi un alko atkarība, par vidusskolu vēl nebija beidzis. Un ko, es sākumā tā, uz to attiecos kā uz kaut kādu izmisīgu meiģinājumu, bet atbraucot uz LV, izrādās, patiešām 15 ned. Bija mazas aizdomas, jo kādu laiku bija pēdējā mēnesī kavējušās mr, bet tā, pilnīgi nekādu pazīmju 3 mēnešu garumā.
Tad es sapratu, ka būšu viena un ar bērnu un viss. Pat neesmu apsvērusi šī pusgada laikā pie viņa atgriesties, jo man viņš kā cilvēks ir pretīgs. Es saprastu, ja vēl meiģinātu laboties, pal'īdzētu, bet viss ko viņš ir darījis, tikai vēl vairāk man uzdzen riebumu. Pat lasīt vēstules no viņa pilnīgi pretīgi paliek. Iespējams, ja es attiecību laikā (kopā bijām 8 mēn), būtu viņu iemīlējusi, būtu pavisam savādāk, tad censtos kaut ko glābt... Bet neesmu gatava es atteikties no sava ''es'', no savas dzīves, lai censtos kaut ko veidot ar viņu, tikai tāpēc, ka sabiedrībā valda uzskats, ka lai vai kāds, bet bērnam vajadzīgs tēvs.
Es negrasos bērna acīs nomelnot viņu, vai ko tamlīdzīgi. Nav tas manās interesēs, bet šobrīd - nav man vajadzīgs tāds vīrietis blakus, kurš pats par sevi nevar parūpēties...
Man draudzenes paliek attiecībās tikai tpc, ka cer, ka viņš mainīsies. Vienai atkarīgs no automātiem, mēdz viņu iekaustīt tā, bez iemesla, zog naudu, bet viņa paliek kopā ar viņu. Lai gan ir visas iespējas palikt pie mātes, dzīvot un pēc tam jau pamazām izķepurotos, jo no tāda ar nav nekādas dižas jēgas. Otrai alkohols, nokodējās uz pusgadu, tad atkal aiziet plostā, nedēļu, divas, nospēlē pēdējo naudu pārtikai, visu, arī var pacelt roku. Bet viņas paliek, jo laikam ir tā mīlestība tomēr. Uzskatu, ka ja nebūtu mīlestības, tad bērna dēļ tādās attiecībās neviena nepaliktu. Baidās tikai atzīt, ka var mīlēt tādus, atvainojos, kropļus.
Ui, cik gari sanāca. :D
11429
