Manā gadījumā ar to neēšanu nedarbojas tas princips, ja nēēd “tātad nav izsalcis”. Tā arī neesmu atradusi citus veidus kā skraidīt tiešām pakaļ ar karoti, likt multenes, stūķēt ar varu u. tml. veidus, jo, ja nepaēdīs - paliek vnk par mežonēnu. Raud, ķērc, lauž, plēš, sit, ārdās... Traumē sevi, citus, mantu un visu, kas pa rokai un arī pusdienlaika miegs būs saraustīts... Jo nepaēda kārtīgi, palika pusbadā un ar sliktu noskaņojumu. Kā gan es varu viņu nespiest ēst, ja viņš šādi reaģē? Un pagatavot 100 un 1 ēdiena variāciju, protams, arî nav variants. Tad nu “spiežu” ar varu, tā teikt... (ne jau katrreiz, bet tajās retajās reizēs, kad uznāk kaut kāda bzdings un neēd kā nākas).