Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Pecdzemdibu depresijai neviens nevar sagatavoties, jo to sajutu pat izskaidrot nevar. Sajuta, ka demons ieksa un vada. Bet stulbakais, ka pec visa izdarita un pateikta kada bridi viss ok, bet tas nabaga virs to tik viegli neaizmirst. Jo vinam jau ar galvu viss kartiba. Nesaprotu kaa dazreiz vins mani ir spejigs paciest un nav izmetis ara. Pie psihoterapeita gajam. Nu jaa pateica nav normalas tadas situacijas, vajag lietot medikamentus. Bet.... jaizvelas vai barot bernu vai arsteties..un taja bridi, kad tas krizes gaja nebija neviena kas varetu palidzet, jo pateikt bebim, ka viss piena nav nebija speka..jaa pec gada vecuma kaut kas nostajas vietas, bet tapat nav labi vel. Tas ari ir musu gimene it iemesls, lai apdomatu vai vel bernus vajag..no vienas puses varbut nebutu tik traki, bet no citas puses nevar zinat vai nebus launak.
Pirms dzemdibam- biju gatava, ka sapes,bet nebiju gatava ka tas bus tik sapigi, bet taisniba ir ka tas sapes aizmirsas tikko ka mazais bija lauka. Suvju sapes tas jau ir cits stasts, bet atkal citas atkopjas atri. Piemeram man kruts barosanas sakums radija sapes, bet ne trakas. Pat tagad, kad bernam jau bus padsmit zobi, sajuta ka baroju piranju, bet nekoz, bet sajuta ka tulit,tulit kodis. :-D
Vel negaidiju, ka bus tik daudz neguletu naksu. Tiesi miega bads un trakojoso hormonu kokteilis ir tas lielakais arprats taja visa.

Meitenes kurām jau ir bērniņi, kas bija pats grūtākais kad piedzima bērniņš? Kā tikāt galā, vai nebija grūtības?

Laikam jau tā apziņa, ka viss ir pilnībā mainījies, jo to sapratu tikai tad, kad mazais bija piedzimis un čučēja man blakus. Līdz bērna piedzimšanai tā bija vairāk filozofēšana un - kā būs, kad piedzims. Reāli jau to var saprast tikai tad, kad mazais ir klāt un sāk diktēt savus noteikumus.
Pēc dzemdībām bija fiziski slikti - sāpēja rēta, kuras dēļ normāli nevarēju pasēdēt/pastāvēt, pašai nenormāls sagurums un miega trūkums, jo man nepieciešamās 8-10h nogulēt bez pārtraukumiem nevarēju. Tad vēl apziņa, ka neesam ar vīrieti vairs divi vien, ka savas vajadzības ir jānoliek tālu, tālu prom - tas man, kā lielai egoistei, bija ļoti grūti. Manam rausim šo ceturtdien būs 7 nedēļas un mans besis par vecajiem laikiem un to, ka vairs nekad nebūs kā iepriekš, beidzās aptuveni pirms pusotras, divām nedēļām :D
Par krūtsbarošanu - manējais bija bezgala slinks uz šito lietu un ēda vidēji 5-10minūtes... Protams, priekšroka ir krūtsbarošanai, bet mums bija tādas problēmas ar to - mazais kritās svarā, tikām slimnīcā, ka es to atceros ar murgu. Kad pārgājām tikai uz maisījumu, arī pati esmu daudz mierīgāka, jo redzu, cik viņš apēd.

Ai nu man arī šuves pamatīgi sāpēja, tad vēl atplīsa šuve, jo nebija pareizi sašūta, draudēja iekaisums. Bet tas pat nelikās tas trakākais.

Labrīt meitenes,šonakt redzēju tik nejauku sapni,kas neliek mieru:-( ,varbūt tādus sapņus redz daudzas grūtnieces,bet tāpat nepatīkami,iespējams,ka tas atspoguļo manas lielākas bailes. Sapnī redzēju,ka aizeju pie daktera uz kārtējo pārbaudi un man pasaka,ka tur nekā nav vairs. :-(:'-(tfu tfu tfu, ceru ka tas ir tikai sapnis.:'-(

Labrīt. Ko var dot mazajam, kam 5menesi, un klepus ir?! (Izņemot zvanu pēc ģimenes ārsta).

Pec berniņa piedzimšanas bija ļoti grūts 1 menesis, nebiju kam tādam gatava, bernam bija kolikas, maz gulēja, tagad jau viss tas piemirsies, bet bija ļoti grūti. Tāpat arī Annas minētā pēcdzemdibu depresija, ļoti asi visu uztvēru un dzīvoju lielos iekšējos pārmetumos, jo man bija ķeizars, psiholoģiski to ilgi nespēju pārdzīvot. Bet tas bija īss periods, ap 3 mēnesi man bija ļoti viegli, jo bērns uzvedās ļoti mierīgi, savā nodabā rotaļājās, tā bija kā medusmaize pēc visa tā kas bija sākumā.
Grūtākais, kas man liek pabrīnīties par sievietēm kas dzemdē vairākus bērnus pēc kārtas, ir tas, ka nespēju vadīt savu laiku, savas vēlmes, esmu atkarīga no bērna pat tik ļoti ka nedrīkstu iet gulēt kad gribu, lai gan bijuši mirkļi kad gribu ļoti pagulēt, ka nevaru iziet pa durvīm un iet kur acis rāda, un ka ir tāds vienveidīgums, rutīna, būtu kāds darbiņš, būtu ideāli. Brīnos, jo viena bērna termiņu pacietīšos, bet otram neesmu gatava, ja būtu auklīte vai tuvinieks blakus, cita runa, bet cits jautājums vai gribētu diendienā satikt vecākus, tas var uzkrist uz nerva, un nobrukt robežas kur vecāki var ko mācīt un aizrādīt un kur nē.
Domāju, ka īpaši aktīvām mammām, kuras ceļo, tusē, ir mūžīgā apritē bērns būtu īpaši grūts pārbaudījums. Vismaz man tā šķiet. Bet var jau būt, ka piedzimst un viss fokusējas tikai ap mazo.
Atceros mūžīgās foruma diskusijas, ka es gan nebūšu tāda kas ap un par bērnu tikai, bet realitātē tas notiek dabiski un ap bērniņu jāņemās ir daudz, tāpat notiek nepārtraukts izziņas process par mazā attīstību, vēlmēm, vajadzībām.

nebiju gatava,ka ne viss bus ta, ka tika runats ar viru! berninu gaidijam loti, vins bija tas, kur gribeja tiesi tad, bet realitate vinam bija gruti pielagoties un mainit savu ikdienu, lai butu vairak ar mums! grutniecibas laika ik pa laikam bija sajuta, ka vina attieksme ir - kamer bernins ir mani, ta vairak ir mana atbildiba un darisana! tagad, ka bernins ir klat, vins vinu dievina un ir forsi, bet tik un ta pa lielam ta ir vairak mana darisana! tas joprojam sap, kaut kur... bet zinu, ka tas nav speciali, vinam vienkarsi vajag vairak laika, lai pierastu pie parmainam! bet loti gruti bija pirmo menesi, pirmas nedelas! fiziski man bija pilnigs out! un briesmiga sajuta, ka tu gribi visu dot un darit mazulim, bet fiziski pat rokas nevari noturet, nevari pieliketies pie vina kad raud utt! un virs nebija blakus tik cik man vajadzeja! vins darija savu maksimumu, bet man vajadzeja vairak! tapec sobrid ari noteikti ne, vel berniem! jo ari tagad, viss ir forsi,bet ir gruti saorganizet laiku, lai visi laimigi- lielako dalu panem berna aprupe, paris stundas diena, kas ir mums, vinam vajag laiku sev un man vajag sadarit savas lietas... tiesi organizacija, laika organizacija ir visgrutaka, kad nevaru pieteikt tiksanos kaut kur, vai ja to daru, tad man vajag mega laika rezervi, lai bebis butu nomainits, paedis un es butu laika! bet sis man liekas ar laiku pielagosies, jo tas ir vairak man saprast un pierast, ka saorganizet manu dienu! nja, doma par to, ak negribu but tikai ar bebi, bet ari attistit un darit savas lietas... sobrid kvalifikacijas celsanas kursi kaut ka stav joprojam ka idejam, lidz kurai netieku, jo nav sanacis laika pat ierakstities!

Meitenes kurām jau ir bērniņi, kas bija pats grūtākais kad piedzima bērniņš? Kā tikāt galā, vai nebija grūtības?

Es biju priecīga, ka mans mazais bumsītājs beidzot ir piedzimis. Ja bija un ir vēljoprojām kārtīgi neizgulētas naktis. Biju sākumā zombijs, bet visu laiku priecājos par savu mazo. Sāpēja krūšu gali, bet ātri pārgāja un tad jau viss elementāri. Līdz ar bērna piedzimšanu piedzima arī instinkts ko darīt ar mazo. To jūt. Bija kolikas, bija citas vēdera problēmas. Tas viss ir pārejoši. Tagad ir zobu niķi un stiķi. Tas viss nevilksies mūžīgu. :-)
:-)
:-|
havaja, mazais auga tevī 9 mēnešus. Bija siltumā, ēda, kad gribēja un cik bieži gribēja, gulēja tā pat, bet tagad izstumts šajā pasaulē liek viņam mainīta paradumus, nu ir kā ir. Mazulim miegs ir vajadzīgs. Lielākoties viņi attīstās, aug miega laikā. Lasīju, ka pirmos 3 mēnešus nav jēgas veidot nekādu režīmu jo viņi šo posmu adaptējas šajā pasaulē, viņiem ir ļoti vajadzīga mammas mīlestība, tuvība, jo biežāk jo labāk. Es savam nekādu režīmu neesmu veidojusi. Sākumā gulētas gāja ap pusnakti. Pa dienu gulēja cik daudz un bieži gribēja. Sākumā bija kā tev ar to knosīšanos, bet tad ņēmu blakām un gulēja kā susurs. Es necentos neko ieviest kādos noteiktos rāmjos, jo tas ir zīdainis, visu laiku man mainās režīms bērnam. Tagad 10 mēnešu vecumā kaut cik ir ieviesis sev paredzamu ēšanas, gulēšanas un spēlēšanās režīmu.

Visas tās grūtības sākumā bija tikai ar pirmo bērnu, negulēšana, pēcdzemdību depresija utt. Ar otro ne mirkli nav bijis grūti. Bet nu šī jau kopš dzimšanas labi guļ naktīs, vēders arī nekad nav sāpējis.

Interesanta diskusija :)
Man visgrūtākais bija fiziskā atlabšana, gandrīz visu pirmo mēnesi bērnu auklēja vīrs, es tik baroju un , cik varēju apģērbu un nomainīju pamperu, par to man bija morālie pārdzīvojumi, bet paldies vīram par lielo atbalstu.
Bēbis bija no ideālo gala, kā raksta grāmatās, ēd, guļ, kakā :D
Pēc tam radās nesaskaņas ar vīru, iespējams, manu hormonu iespaidā, kad vienreiz pateicu- viss, gribu šķirties, jo viss likās daudz par daudz, un negribēju vairs nevienu savā dzīvē, bet mēs izrunājāmies un bija labāk.
__________________________________
Tagad man ir tik tiešām paniskas bailes par to kā būs ar otru, un liekas, ka man ir kaut kāda pirmsdzemdību depresija vai kaut kas līdzīgs, par otru runājām, bet viņš tik ātri pieteicās un galīgi neplānoti,un tad visādas problēmas, tāpēc man ir ārkārtīgi bail no visa, kas ir priekšā. Liekas, ka palaižu garām visas foršās iespējas, pasēdēšanu ar draudzenēm pie vīna glāzes, darbu, un, protams, augums izmainās, neesmu tik smuka(kas ceru ir pārejoši) , bail, ka neatgūšu savu veco formu. Jūtos kā tāda perētājvista, kurai viss aizslīd garām. Nu tā kaut kā.Un nav bijis laika no sirds priecāties par mazo, kas puncī dzīvo, un par to arī morāli pārdzīvojumi, jo ar meitu es burtiski visus 9 mēnešus lidoju.
Bik ne pa tēmu, laikam :D

Man visgrūtāk bija pieņemt to, ka mans vīrietis savu egoismu nepapīdīs malā neviena dēļ...ar bērnu pamatā ņemos viena. Tā kā pēc dzemdībām jutos salīdzinoši labi, tad jau pirmajā naktī ar bērnu bija jātiek galā man, jo viņam bija jāizguļas...teju 5mēn pēc dzemdībām un nekas nav mainījies. Protams, viņš ļoti rūpējas, mums ir māja skaistā vietā, dzīvojam labi un ja kaut ko vēlos, tad nekad man to neliedz. Viņš savu mīlestību drīzāk lietās parāda. Bet zīdainītim tās mantas, drēbes un citi nieki ir nebūtiski. Mans tētis man ir ārkārtīgi mīļš un gribu, lai tā ir meitai, bet redzu, ka viņiem neveidojas saikne. (t) uzjumdīja manu sāpi šī tēma :-D

Domāju, ka īpaši aktīvām mammām, kuras ceļo, tusē, ir mūžīgā apritē bērns būtu īpaši grūts pārbaudījums.

Pa vasaru bijām ceļojumā, kad mazajam bija turpat 6 mēneši. Braucām ar auto uz Poliju, Slovākijas kalniem. Visss forši. Galvenais ir kā pats tam visam noskaņojies un arī apzinies visas ēnainās puses, bet visā visumā man patika un nogurums bija, bet tāds pats kā tas būtu bijis mājās. Mazais bija arī mierīgs. Uz draugu pasēdēšanām arī daudz braukājam. Nu ātrāk es devos mājās, bet tomēr draugus satiku. Tagad noliku tiesības, paldies vīrietim, ka man palīdzēja un ātrāk no darba devās mājās un skatījās mazo. Tagad studēju mājās, nav viegli, bet, kad mazais savā nodabā spēlējas un neesmu viņam nepieciešama, tad cenšos ko sadarīt. Visss ir savā attieksmē un, protams, arī atkarīgs no mazā. :)

Labrīt.
Es reāli nesprotu, kur rodas tik debīli cilvēki. Kaimiņiene 5!!! no rīta sāka tīrīt sniegu no balkona. Un nejau maigi un klusu, bet brutāli dauzot slotu pret apmalēm, sitot ar metāla stieni pa balkona grīdu un dauzot margas. Kā pie velna kas tāds var ienākt prātā? (e) Nejau viņa viena šeit dzīvo un tas, ka viņa tik agri ceļās, nenozīmē, ka citi vairs neguļ un nav jāiet uz darbu. Un vēl uzdrīkstējās kaut ko pretī pukstēt. Goda vārds, pa seju viņai iekraut gribējās.
Protams, ka es vairs nevarēju aizmigt, jo viņai vēl grīda čīkst un liekas, ka stāv un mīcās speciāli vienā vietā, vīrs uz darbu aizgāja nekāds un dusmīgs, un protams, ka bērns arī bija augšā no tās trakās dauzīšanas.
Es reāli nesaprotu, kur tiem cilvēkiem tās smadzenes uz vecumu paliek. Vasarā, mazgājot savu balkonu, gāza ūdeni ar baložu sūdiem uz mūsu balkona un drēbēm, līdz man vienreiz piegriezās un aizgāju sulīgāk parunāt ar viņu, un tagad šitas murgs.

ahh, nepareizā tēma :D

Manaa skatiijumaa visguutak ir saprast savu bernu, apspiest egoismu un valdiities, kad atkal naak virsuu "melnie". Es briinos, kaa berna teevs veel nav mani vai nu izmetis no maajam vai aizgaajis pats.. Tagad jau ir ok, jo piens man ir tikpat kaa beidzies un es juutu, ka palieku nosvertaaka, mieriigaaka, neraudu un netaisos skjieties katru otro dienu! :-D

Es tikko kaa viena ar 4 men.vecu bernu lidoju. Man sanaaca, ka pirmais lidojums bija super- cilveeki izpaliidziigi, bet otru lidojumu es izvelos neatcereeties! :D tas ir izdaraams, bet gruuti. Es savai devu dzert udeni un pienu pie pacelshanas un nolaishas, lai austinjas neaizkriit. Laikam palidzeja.

Tieshaam saakusies interesantaa diskusija.Man beebis dziivi ir skaartojis tikai labaa virzienaa.Esmu kluvusi nosveertaaka,uz daudzaam lietaam skatos pavisam savaadaak.Ja pirms gruutnieciibas biju mazais psihs,tad paliekot staavoklii tas viss krasi mainiijaas.Man ir paveicies ar manu bebeni,jo vinja jau no 3 meneshiem gulj pilnu nakti bez eeshanas,nebija mums koliku,pirmie zobi liida bez jebkaadaam probleemaam,kruutis vispaar nesaapeja kad baroju mazo.Ar beernu nemos pati,pa maajaam arii pati,jo viirs straadaa un uzskatu,ka man nav tiesiibu vinjam uzgruust veel maajas darbus.Vinjhs man straadaa pa 12 stundaam dienaa,kaadi veel maajas darbi vai beerns...Toties briivdienas mees pavadam kopaa un tad viirs ar beernu pavada daudz laika.Vasaraa mees katras briivdienas kaut kur izbraucaam pie dabas,bijaam pat Lietuvaa un Igaunijaa ar mazo.
Un man ljoti zheel to maaminju kuraam ir peecdzemdiibu depresija.Mana draudzene ar taadu mokaas,tas ir smagi noveerot ko taadu no malas.Redzeet kaa vinja sevi noeed pati,kaa izdeg.Kaa bojaajas attieciibas ar viiru,apkaarteejiem.Censhos vinjai paliidzeet cik varu,bet ne vienmeer tas sanaak...Veelos vinju pierunaat aiziet pie psihologa,bet vinja baidaas.Kaa vareetu vinju pierunaat?Vai labaak tomer censties pashai vinjai paliidzeet-uzklausiit kad vajad,dot kaadu padomu?:-/

roniitis, viņa pati saprot, ka viņai ir depresija? Man šķiet, ka grūti atzīt, ka ir piemeklējusi tieši pēcdzemdību depresija, jo visi jau iedomājas par to, kā bebis piedzimst un ir jābūt vislabākajai mammai un ar visu un visiem jātiek galā...bet realitātē ne vienmēr to ir viegli izdarīt. Varbūt tomēr pamēģini viņu iedrošināt meklēt palīdzību, jo bērnam vajag laimīgu mammu. Ar svešu cilvēku varbūt vieglāk izrunāt to visu, jo iespējams nebūs kauns atzīt, ka netiek galā... nez... man vismaz tā liekas.

Ronitis, vienk sarunā konsultāciju un nostādi fakta priekšā. Ja ir tuva draudzene, tā var darīt. Varbūt pieskati viņas bērniņu tikmēr, jo ar bērnu blakus nevar izrunāties, nevar nokoncentrēties.
Es pati sameklēju ārstu un pierakstījos, jo sapratu, ka tā turpināt nevēlos, jo tas beigsies ar kaut ko sliktu (šķiršanos, kliegšanu uz bērnu, jo nervi netur utt.) Negribēju emocionāli nodarīt pāri bērnam, gribēju mainīt attieksmi un pati sevi. Uz nekādu garo terapiju gan negāju, uzskatu, ka vajadzēja vien izlikt visu ārpus sevis, padomāt citā virzienā (jā, jā, banālo bērnību un attiecībām ar savu mammu). Ar pāris reizēm man pietika.

Es arii tiku nosuutiita pie psihologa, bet tas man vispar nepaliidz. Man paliidz drauga, manas gjimenes un draudzenju atbalsts. Viens no iemesliem, kapec man saakas viss bija, jo man te apkart jaunas maminjas stastiija, cik harmoniski juutas, kadu dietu ieveeto,cik labi vinju berni gulj, ko apguvushi utt.un es sevi no iekshas eedu par to, ka ne es, ne mans berns neesam ne tuvu tam ideaalam. Taapec, roniit, iesaku vinjai daudz nestastiit, cik Tev forsha meitinja. Driizak atkorkjeejiet viinu un parunaajat par kaut ko tik ne berniem.