Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Trīne

Kāpēc tu tik ātri mazo liksi dārziņā?

es ceru, ka varēšu mazo mājās pēc iespējas ilgāk atstāt, bet nu ne ātrāk kā pusotrā gadā, ja vajadzēs ātrāk, tad kādu aukli labāk.

Pelite, forsi, ka majas un mazais priecigs!
Daudz jums tie pleki bija, kad sistemas lika?

Es gribēju noskaidrot... Esmu iegādājusies mazulim gultiņu un griķu/kokosa matraci. Tikai es nesaprotu, uz kuru pusi mazulis būs jāliek gulēt, kad piedzims, to griķa vai kokosa? Vai arī tas ir vnk gaumes jautājums? :-/

Jaliek uz cieto pusi jaundzimusaus- ta laikam kokosa puse sanak. Bet es vel mazu/ planu sedzinu klaju apaksa. Nu dikti cieta ta virsa bija

Man mācija tā. Jaundzimušais līdz 3 mēn. Uz griķu puses, lai bēbis tā kā mazliet iegrimtu un saglabātu savu kunkulīša formu, nevis uz cietas taisnas virsmas, kur mazulis atveras kā grāmata. Mazulim pirmajos mēnešos ir pretdabiski būt taisnam. Papētiet kā attīstās mazuļa mugurkauls. Ja jaundzimušo atver kā grāmatu, viņam ir tāda pati sajūta, kā mūs pieaugušos atliektu uz aizmuguri, nekas patīkams.
Man bija/ir tīrs kokosa matracis. Pirmos mēnešus liku aitādu apakšā.

Es atkal esmu tikai dzirdējusi, ka uz griķa nevar pat līdz gadam gulēt, jo vajag cietu virsmu.

Un pie mums jau vairums māca bēbi guldīt uz sāna, tad nekāda grāmata nesanāk.

Maija :) ja bija lieli spilgti pleki pa visu kermeni.

Es esmu dzirdejusi ari un pat bernu veikala mums lika ta stastit, ka grikju var lietot pec gada, pirmstam jabut cietam matracim, vislabak kokosa.

Mums stāstīja tā - līdz 6.mēn kokos un tad griķis :)
Tik jauks laiks ārā,prieks (l)

izlasīju to rakstu .....
Sajotos kaut kā ne tā .... Laikam pat līdz galam neizprotu šo stāstu par brīvību. Laikam jau tapēc , ka gada laikā negulētās naktis varu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Daru 98% lietu ko pirms tam tikai kopā ar meitu , ejam, braucam, daram... Veikali, kafeinīcas , pikniki, draugi , ballītes mājās un viss cits , kas pieder pie lietas. Ar nepacietību gaidu vasaru , brauksim ar meitu ar riteni, kur acis rāda. Meitu , esmu atsājusi mammai pa nakti kad bija 6 mēneši (laikam ) augustā gāju uz koncertu , tad arī atstāju, nu un būšu godīga , nebija man pat ne mazākā uztraukuma, nu kas tam bērnam varēja notikt ? nekas .... !
Ar vīru attiecības ir palikušas tādas pašas , kā pirms tam .... Respektīvi, man nav šīs sajūtas , ka dzīve ir kaut kā kardināli mainījusies , tā ir kļuvusi piesātinātāka , interesantāka , bet nu nav tā itkā es visu pakārtotu bērnam... es tā gaidu, kad meita sāks runāt, tad mēs varēsim saturīgāk pavadīt dienas.

Vēl, es tā padomāju , jūs pret savām mammām tā pat attiecaties !? Nu kā daudzas te saka , kā tā ir atbildība , gandrīz uz mūžu, kā ir kad saproti, kad kāds cits izjūt to pašu pret tevi ?

Nesaprotu, kā lai šajā laikā ģērbju savu kulbā gulētāju. Mums ir tāds nepārāk biezs kombinezons, plāna sedziņa. Ko apakšā? Ar bodiju un legingiem pietiek vai vajag vēl kādu jaku!

Arī kaut kur lasīju, ka kokosa puse līdz gadam, tad griķu.

Wee, man šķiet, ka mana attieksme pret savu mammu pēc dzemdībām kaut kā ir izmainījusies. Jo vairāk izprotu to mātes beznosacījuma mīlestību. Cienu un apbrīnoju viņu daudz vairāk kā līdz šim

Trīne1, nopietni, tik ātri dārziņā? Man būtu grūti tik maziņu atstāt svešā vietā ar svešiem cilvēkiem (t)
Mēs esam rindā uz pašvaldības dārziņu no 1,5 gadiem. Kad pienāks rinda, tad arī laidīsim.

Par dārziņu, laidīšu kaut kur oktobrī, nebūs rinda būs privātais dārziņš , uzskatu, ka bērnam ir jāsocializejas un ir nepieciešama vienaudžu sabiedrība ...

wee - mana attieksme pret mammu ļoti mainijās kad pati kļuvu par mammu, kļuvām daudz daudz tuvākas, vairāk neztveru ar negatīvismu mammas aizrādijumus, daudz esmu sapratusi un redzu ka mamma kļūst aizvien laimīgaka un laimīgāka, jo esam kļuvušas ļoooti tuvas, un viņa ir vienīgais cilvēks kam es varētu atstat bērnu un neparko nedomāt :)

Veikali, kafeinīcas , pikniki, draugi , ballītes mājās un viss cits , kas pieder pie lietas.

Redzi, wee, ir jau no svara, kāda bija tā dzīve pirms tam. Es, piemēram, strādāju un studēju pēdējos 2 gadus pirms grūtniecības, veikali man riebjas, pa kafejnīcām viena nestaigāju, draugi mūždien aizņemti, satikties izdodas labi ja reizi pāris mēnešos (gandrīz vai tikai jubilejās)... Līdz ar to mana dzīve ir mainījusies kardināli, jo pēkšņi vairs nekas nav jādara un man arī tā īsti nav hobiju, ar ko nodarboties. Ja neskaita, ka man patīk dziedāt, ko es arī daru kopā ar mazo :D Pie tam vēl pārvācāmies ārpus Rīgas, te nekā apkārt vispār nav. Un kamēr mans bērns negulēs pilnu nakti, es visticamāk nevienam viņu uz nakti neatstāšu. Ko es ar to gribēju teikt... Ka viss atkarīgs no tā, ka izkārto prioritātes un kā lietas uztver. Man nav sajūtas, ka trūkst brīvības.
Bet man tas raksts joprojām šķiet pārspīlēts.

Es arī esmu dzirdējusi tikai tādu variantu, ka mazais ir jāliek uz kokosa puses, kur virsma ir stingra un bērns nekur negrimst iekšā. Ir jau arī bērniņi, kuri nemaz nevar pagulēt, ja zem muguriņas kaut vai jaciņa palocījusies un nav viss taisns, bet ir kāds kurkulis, kas traucē, kā tas ir, piemēram, ar griķiem pildītajā pusē. Savējo arī vairāk kā līdz gadam liku uz kokosa puses, sākumā gan bija pavisam parasts matracītis, bez visiem griķiem un kokosiem.

Nu es pirms tam Stradaju un ballējos + veltīju laiku sev , Spa u.tt. , strādāt stradaju arī tagad no mājām ( no vecā neaizgaju , bet atradu vēl vienu ) , un pārējais pa vecam, ejam ar meitu kopā vannā ar putu kalniem , ēdam no viena šķīvja , koketējam un priecājamies par dzīvi. Es dievinu gatavot, meita dievina skatīties kā šeptējos virtuvē.

Viss jau arī no bērniem ļoti atkarīgs vai var un ir iespējas kādam atstāt, vai bērns mājās ļauj ko izdarīt.

Es brīžiem pat pati knapi varu paēst, kur nu vēl kaut ko baigi taisīt, jo viens man ieķēries kājās un stumj prom no virtuves vai aiz rokas velk kaut kur un liek darīt to, kao viņš iecerējis.

Kā arī man bērns nav no sēdētājiem, tāpēc ja domāju par veikaliem vai kafejnīcām, tad man jādomā, ka labāk laikā, kad bērnam jāguļ, vai jādomā, kur viņš varēs izskraidīties, jo nomodā viņš man nesēž stundām un neskatās apkārt, tāpēc man ar viņu nekāda pasēdēša un šopings vienai nav iespējams.

Mājas ballītes varētu taisīt biežāk, bet tur man cits traucēklis, nevis bērns, ka labāk tik bieži nerīkoju.

Es nezinu , bet man šķiet , ka daļa no panākumiem ir iesaistīt bērnu savās aktivitātēs. Meita jau no kādiem 7 mēnešiem žauj ar mani kopā veļu, pati padod , vispirms gan jaizžauj viņas mīļākās drēbes , tāpat kamēr tīru kartupeļus meita ar tiem spēlējās :)