Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Marīī, mani mamma tā baroja, kā tava vecmamma bērnus. Man arī viss oki doki. ;)
Weee, apgriez, meitai biezi mati būs, kad paaugsies., nezinu vai tā ir, bet dzirdēts. Starp citu es vakar uzzināju, ka man mamma 9 mēnešos matus nodzina, dullā, nu un tagad rezultāts, es jau smejos, tagad mati ir kur vajag, kur nevajag. :D

Atcerējos the_one, man citā diskusijā prasīja , lai padalos, kā gāja ar AlFĀ ar wc :D
nekā , es vienkārši negribēju, bet par to domāju un izdomāju, ka ja vajadzēs iešu un invalīdu wc , man vispār tā wc visur, ne tikai t/c patīk labāk, tur ir vairāk vietas, gaismas un papīrs mēdz būt biežāk , kā parastajās ...
un pirmo reizi , meita ieturēja kārtīgu ēdienreizi ar ne manis gatavoto ēdienu vai burciņu ēdienu, mēs ēdām biezpienu ar krējumu, lokiem un gurķiem ( bija pazīstama tikai ar gurķiem ) un vārītus kartupeļus , meitai tā garšoja biezpiens, ka no rītdienas ievīsīšu to viņas ikdienas ēdienkartē.
Zupa, kas bija šodienas plānā pārcelies uz rītdienu ....


Marī, atbildot uz Tavu jautājumu, es domāju tapēc, ka kādreiz bija jāstrādā un bērns jābaro un nebija laika visādām muļķībām , nelaidīsi taču bērnu pie Dieviem , ja mammai nav piena , tad deva to labāko, kas pārsvarā bija treknākais ( pirmais govs piens , krējums, speciāli vārtīta tume u.t.t ) un nebija jau arī īpašas izvēles , ko Tu laukos darīsi ar zīdaini kurš kliedz jo ir badā !?

Weee, apgriez, meitai biezi mati būs, kad paaugsies., nezinu vai tā ir, bet dzirdēts.

es nesapratu , būs biezi , ja griezīšu vai ja negriezīšu !?

weee,pareizi, un ir taču arī mammu tualetes :D nolažojos! Tik reizi to izmantoju un aizmirsu par tām.un par matiem- griezt,lai aug labāk. Radu meiteni 10 menesos uzpliko nodzina,nabadzite, ilgi mati vinai auga. Nu neteikšu,ka baigā bize tagad (pašlaik 5 gadi jau ).

Mani tiešām interesē,no kā šī modernā slimība rodas.Ja glutēnu saturošie produkti šo slimību veicina, tad visi tie bērni bija ar auzu putrām pārbaroti?

Ja apgriezīsi.

nu labi, tad pielīdzināsim uz gada jubileju :)

Es nedomāju, ka tā slimība ir moderna. Jā, arī mana ome stāstīja, ka savus bērnus (manu mammu un divus dēlus) izaudzinājusi tikai uz šķidrām mannas putrām. Mūs ar māsu gan neviens ar tumēm nebaroja...un jā, laukos bērni kā rauši sārtiem vaigiem aug pienu bez maz pa taisno no tesmeņa dzerdzami utt. beeeet...ir viena baigā starpība - informācijas pieejamība un zinātnes attīstība.
Ja runājam par TIEM laikiem, kad bērni un mannām un auzu tumēm izauga - jūs arī zināt kāda bija zīdaiņu mirstība tieši dēļ tām pašām auzām un mannām? Respektīvi - normāli izdzīvoja tie, kuriem arī musdienās nav/nebūtu nekādu alerģiju un nepanesamību, paveicās tā teikt. Tie zīdaiņi, kuriem bija kkādas nepanesamības...tie arī baroti ar auzu tumi no 1mēn vecuma, 2mēn nez vai sasniedza. Tagad mamma pamana sausu pleķīti tur un šitur, zaļu kaku utt. skrien, meklē info, meklē iemeslsus, baro ar tādiem un šitādiem maisījumiem un viss notiek. Šis bērniņš tajos laikos būtu jau sen apglabāts.
Senos laikos, katrā mājā bija LIELA dzimtas bībele, kur pirmajā lapā rakstīja visus dzimušos un mirušos...un tā statistika zīdaiņu ziņā bija baisa (paldies manai universitātes pasniedzējai, kuras stāstītā ietekmē es šo papētīju savulaik mazliet dziļāk). Katrai sievietei vairāki miruši bērni bija absolūta norma...drīzāk brīnījās, ka līdz gada vecumam izdzīvoja, nevis, ka nomira...un mira no visa pēc kārtas, tajā skaitā - nepareizas barošanas, visādām alerģijām un nepanesamībām. Nekas no tā visa nav jauns, tas viss ir vecs kā pasaule, vnk tagad mums ir iespēja uzzināt par katru šādu letālu vai smagas saslimšanas gadījumu un tas liekas šausmas, šausmas 21. gs. Tajā laikā tā bija norma. Un, jā, protams, liela daļa izauga uz mannā putru un/vai auzu tumēm un it kā sveiki un veseli, bet nu arī mūsdienās ļoti daudzi ir bez jebkādām alerģijām un nepanesamībām. Mūsdienās arī var uzstādīt kaut kādas diagnozes, tajos laikos nez vai kāds aizdomājās, ka tas zīdainis vnk tiek nepareizi barots...nu nomira, nomira...ne pirmais, ne pēdējais. Skarbi, bet tieši tā tas bija. Nu tas par pavisam seniem laikiem.
Bet arī ne tik senos laikos...tajā pašā Padomju savienības laikā, visi dzīvoja rozā pasaulītē tikai tādēļ, ka bija nenormāla cenzūra. Šādi mirušos zīdaiņus nemaz nekur neuzrādīja, tika falsificēti visi dati, nekas nekur netika reģistrēts viss klusi un mierīgi...
Ja jums ir iespēja parunāt ar savām omēm, ar cilvēkiem, kam ir pie 100 gadi...paprasiet kā tad tur bija..vai tiešām visi tik forši baroja ar tumītēm un visi izauga. Paprasiet, cik bērniņi nomira un cik ikdienišķi tas bija.

Papau, uzprasīšu omei,viņai 86,interesanti būs.

Papau, lasīju Tavu komentāru un pašai tik skumji palika, pat sirdi sažņaudza, ņemot vērā, ka pati esmu mamma un zinu, cik vājprātā liela mīlestība ir attiecībā uz pašas bērnu.

Pati esmu barota ar auzu tumēm un agru piebarošanu, jo mammai piena nebija. Par laimi, mans vēders ir super izturīgs. Arī tagad, ja uztaisam draugu lokā mērci ar kaudzi ķiplokiem, esmu vienīgā 'dzīvotāja', jo pārējiem organisma attīrīšanās noris :D


Runāju ar sava vīra omīti, kurai 87 gadi. Viņa stāstīja, ka gan viņas mammai bija problēmas ar piena ražošanos, gan pašai personīgi, tāpēc mūsu pusē (t.i. R- Eiropas frankofonajās valstīs) lielākā daļa, mums ierasto auzu tumju vietā, bērnus baroja ar govs pienu atšķaidītu ar ūdeni attiecībā 1:1 + cukurs. Nebiju par to iepriekš dzirdējusi, bet tā viņa apgalvoja. Pati auga ģimenē, kur bija kādi 5-6 bērni (par mirstību zīdaiņa vecumā nezinu, vai cipars bija augstāks). Pati iznēsāja divus bērniņus, bet otrs mira priekšlaicīgu dzemdību laikā ārstu nolaidības dēļ. :(
Smagi laiki bija..

weee, matiņi esot jānodzen uz nullīti, tad ataugšot kupli un biezi Nu līdzīgi kā ar spalvām :D

Man mammai pašai starp manu māsu un mani bija dvīņi, kas tās pašas nolaidības dēļ, info trūkuma dēļ un padomju savienības sistēmas dēļ nomira grūtniecības pašās, pašās beigās. Un es šeit sēžu tikai tādēļ, ka saburka savienība, mammai bija iespēja izbraukāt katru nedēļu uz Rīgu, dabūt nepieciešamo ārstēšanu, gulēt pie sistēmām utt utjp., kas vēl tikai 7 gadus iepriekš bija kosmoss un prasīja 2 bērniņu dzīvības.
Ok, tam nebija nekāda sakara ar tumēm, bet tam ir sakaras ar info vakuumu, medicīnas progresu iespējam, ko sniedz 21. gadsimts.
Un tādēļ es vienmēr brīnos par mammām, kas spirinās pretim kaut kādām analīzēm, testiem, kurus piedāvā taisīt grūtniecības laikā (tas pats cukura slodzes tests par kuru arī te daļa ir žēlojusies un bļāvusi, ka neeee, viņa neies, priekš kam) un vēlāk bērniem. Es vnk to nesaprotu. Grūti? Grūti aiziet to saldo suslu izdzert un dažas stundas mierīgi pasēdēt? Ir forši, ja viss ir forši, bet, ja nav forši, tad mūžam būsiet pateicīgas, ka aizvilkāt to savu dibenu līdz attiecīgajai iestādei un uztaisījāt nepieciešamās analīzes. Var jau mūsdienās turpināt dzīvot savā pasaulē, kurā viss ir forši un, kur nekad nekas slikts nenotiek...bet nu, ja gadījumā tomēr kaut kas kādreiz noteik, tad tā maksa var būt ļoti dārga.
Man mammai ar tēti ir asins grupu (nevis rēzusu) nesaderība. Man ar vīrusu ir rēzusu nesaderība. Es to biju uz savas mātes pases treknu sarkanu marķieri uzrakstījusi - Rh(-)!!!, jo tas ir tik svarīgi...iespējams es to tā uztveru dēļ tiem dvīņiem kas līdzīga iemesla dēļ mira, bet mazums kas...dzemdībās vai kā, mediķiem ir jāzina uzreiz, ka es esmu Rh(-) un vīra galvenais uzdevums bija novaktēt, ka man pēc dzemdībām iedod imunoglobulīna poti. Un grūtniecības laikā es to potēju, bet daudzas Rh- izvēlas nepotēt...redz, skatīsies vai neveidojas antivielas un tad, priekš kam bez vajadzības potēt...tikai problēma tāda, ka tad, ja tās antivielas jau ir izveidojušas, tad var arī būt par vēlu...antivielām nemaz nedrīkst ļaut izveidoties, bet un atkal...laikam dikti grūti aiziet un to poti iepotēt...un ir super, ja viss beidzas labi, bet kā sev piedot tad, ja gadījumā nebeidzas?!
Es atkal iekarsu, atvainojos :) Bet mani nenormāli tracina tā strausa taktika. Ok, saprotu TOS laikus, tad vnk šīs info nebija, tukšums, bet mūsdienās, 21. gs., kad viss ir pāris klikšķu attālumā, turpināt dzīvot pēc tās prakses, kas bija ierasta tad, kad neviens nezināja, ka var arī citādāk? Nez, kā to nosaukt...tumsonība? Arī mana mamma varēja neapgriezt kājām visu slimnīcu, kur bērniņi nomira. Ar draudiem, kukuļiem un citādākām metodēm neizspiest no ārstiem info KĀDĒĻ tā notika. Ja viņa būtu samierinājusies ar to, ka tā vnk notika...tā gadās, ja nebūtu redzējusi, ka bērni ir tumši, tumši oranži/dzeltenim vai nepievērstu tam uzmanību, būtu vnk noticējusi tam, ko stāsta ārsti...tad visticamāk arī manis te nebūtu. Tikai tāpēc, ka viņa zināja, kas bija par vainu un zināja, kas jādara no pašām pirmajām grūtniecības dienām, tikai tāpēc es te esmu, bet kāda maksa bija tai nezināšanai ar tiem diviem bērniņiem...

Ak, Papau! Kā Tava mamma jūtās pēc vairākiem aizgājušiem gadiem, par šo tēmu runājot?
Vai mammas skumjā pieredze ir savā ziņā veicinājusi Tavu un māsas profesijas izvēli? (Cik atminos, tad Tava māsa ir vecmāte?)
Nevar nepamanīt, cik kaislīgi runā par šo tēmu.

+++papau

Favel
Mamma it kā runā brīvi, neraud un tā, tikai vēl tagad ļoti nožēlo, ka viņai neizdevās bērniņus dabūt apglabāt. Viens nomira jau vēderā, otrs uzreiz pēc dzemdībām un kā viņa pati saka, bija jauna muļķe, pārāk liels šoks, dakteri apvārdoja, priekš kam to vajag, ies uz kapiem raudās nez cik gadus no vietas utt. un viņa piekrita. Viņa ļoti pozitīvi atceras grūtniecības laiku, brīdi, kad saprata, ka laikam būs dvīņi. Esot gulējusi vakarā gultā un vnk jūt, ka pa daudz vietās spārdās un ņemās :D viņai jau bija māsa, zināja kādas ir sajūtas ar vienu bērnu, tad nu viņa saka, ka jūt, ka sper vienā pusē un sper otrā pusē :) tad jau USG nebija, tētis vēl sākumā nav ticējis, teica, ka vnk ar rokām un kājām viens bēbis tusējas. Jā, viņa par grūtniecību stāsta ļoti priecīgi pozitīvi, par iznākumu...nu tā, pasaka faktus, par emocijām nerunā, sāpīgi noteikti atcerēties. Par manu un māsas grūtniecībām ļoti uztraucas, īpaši manējo dēļ tās rēzusu nesaderības. Kad paliku stāvoklī, abas ar māsu ilgi un dikti stāstījām, skaidrojām, ka mūsdienās parasti dēļ tā bērni nemirst, ka ir veidi, kā šo problēmu novērst un risināt, bet tāpat bija riktīgs nervu kamols un visu manu dzemdību laiku sēdēja uzgaidāmajā zālē līdz brīdim, kad piedzima puika un viņai pateica, ka viss ir labi. Mēs vēl izriktējām, ka viņa uz 1min tiek ielaista zālē apskatīt mazdēlu, varēja redzēt, cik ļoti atvieglota jūtas redzot, ka viss ir ok! Tajā pašā laikā, viņai tur sēžot viens bērniņš dzemdībās nomira...esot sēdējusi blakus histērijā raudošam tētim, pēc 10min esot saskrējuši visi radi, tukšais autosēdeklītis turpat blakus...teica, ka pati dabūja iet uz WC asaras noslaucīt un gāja pasēdēt citā zālē, esot bijis neērti tur būt tādā situācijā...
Es nezinu kāpēc māsa izvēlējās tādu profesiju. To, ka viņa būs ārsts es atceros, kopš sevi atceros :D man liekas viņa kopš dzimšanas to zināja. Atceros pirmos viņas studijas gadus RSU, kad kopā ar viņu mācījāmies viņas kolikvijiem (es atprasīju jautājumus un tā), mājās stāvēja īsts galvaskauss, žoklis ar 2 zobiem un zelta kroņiem :D pakausis...viņa 7 gadus vecāka un mani kopš agriem padsmit gadiem vnk tajā visā ievilka...es ar lielu interesi savos 11-12 gados lasīju viņas zīdaiņu anomāliju mācību grāmatu, dažus kolikvijus laikam pati būtu bijusi spējīga nokārtot :D Nemaz nerunājot par lielo, zaļo anatomijas grāmatu CILVĒKS, kuru no galvas bez maz zināju :D tā interese vienmēr ir bijusi tur iekšā, bet es negribēju to milzīgo atbildību par cilvēka dzīvību, veselību. Sākumā māsa teica, ka ies uz ķirurģiju, bet izejot konkrēto ķirurģijas ciklu saprata, ka tas ir vīriešu lauciņš, nezinot, kas būs, bet viņa noteikti nekad nebūšot ginekologs....līdz izgāja ciklu ginekoloģijā :D kļuva par ginekoloģi/dzemdniecības speciālistu un šobrīd ir arī sertificēts sonogrāfijas speciālists.
Es pati periodiski esmu bijusi tuvāk vai tālāk no medicīnas...oficiāli mācījusies nekur neesmu...nu līdz šim brīdim. Šobrīd studēju Health and Social care, bet ar specializāciju iekš Health sciences, jo no social care neņemu/šu nevienu moduli, būs tīrs health sciences diploms ar domu pēcāk specializēties tieši uz zīdaiņu, maz-bērnu sfēru, bet kur tieši...par to vēl domāju, bet visticamāk slimnīcā, birth (dzemdību) vai postnatal (pēcdzemdību) nodaļā - kādā no tur strādājošajām profesijām. Vecmāte būt negribu, tas gan...bet nu, kas zina, kas zina..mana māsa arī nebūšot ginekoloģe :D
Šovakar man referāti birst kā no pārpilnības raga :D būs rīt no rīta daudz ko lasīt tām, kam pietiks pacietības :D

Papau, loti skarbs un skumjs stasts... Es sava dzimta zinu, ka omitei bija 2 mazi bralisi, kas nomira mazi, bet iemeslu nezinu.
Mans mazais ari tagad, nakti, mostas un ed biezak ka parasti, knosas, trinas, bet labi, ka nebrec vairs. Eh, kas vinam, nabagam, kais...

Man kā lauku bērnam, kas tiiko izslauktu siltu pienu ar putiņām ir dzēris visu bērnību, , tagad to visu lasot, pat dīvaini paliek. Ko gan citu veģetāriešu lapā var gaidīt, cik labi ir grauzt lapas, un viss.

Lasiju par tiem pieniem un auzu tumēm un nodomāju tieši to pašu.

+ vēl tikko bijām visi trīs pie manas mammas laukos. Viņa teica, ka ir dabūjusi man robu, kur dabūt īstas lauku olas par saprātīgām naudām. Un tad kad es pateicu, ka mūsdienās olas vairs nedod kā pirmo piebarojumu, mamma paņēma un apsēdās. Goda vārds, ņēma un apsēdās. Mani un manu brāli audzinot olas bija pirmais piebarojums.

Labrīt, labrīt!
Šonakt bēbe piedzima! :)) maziņa.
Smagas dzemdības bija. Kādu citu dienu uzrakstīšu " dzemdību stàstu ".

Urrrāā, K! :)) Sirsnīgs sveiciens gan tev, gan dāmai, gan tētim! Audziet lielas un stipras.

Piekrītu par glutēnu auzu pārslās, ir taču citas putras. Es sākšu ar griķu, tā manuprāt ir daudz vērtīgāka par auzām.
Es jau rakstiju par tām veikalu putrām, ja nevar pienu lidz gadam, tad kāpēc putrā, kas no 4 meneši sastāvā ir piens. Putru nopirku bet nedošu. Meklēšu bez piena.

Sveicieni K.

Papau, man bija pacietība un patika Tavi "referāti". Lai izdodas iecerētais!