Oi, kā man tracina tā lūrēšana ratos. Kad bebis bija tikko piedzimis, braucām pakaļ dzimšanas apliecībai, tad vēl'Rīgā dzīvojām. Tramvajā viens vecis aiz manis nostājās un davai liekties man pār plecu un brutāli blenzt ratos, es viņam tā arī pateicu, ka nevajag bolīties uz manu bērnu, uz ko viņš man pretī pateica, ka viņam pašam tādi divi mājās. Nu tad ej mājās un blisinies uz viņiem. Tad stāvēja man aiz muguras un kaut ko burkšķēja, redziet, es neatļāvu pablenzt uz bebīti! Nesen braucām uz Rīgu ar mazo, sabiedriskajā viņš man lielu traci pacēla, laikam puncis sāpēja, ņēmu ārā no ratiem, turēju klēpī, pienāk tantiņa, ap gadiem 60, un saka, ka bebim laikam puncis sāp, lai iedodu viņai viņu paturēt. KO? Kas vēl nebūs? Jau skrienu un dodu savu bērnu dot turēt visām nepazīstamajām tantiņām pēc kārtas. Pie kam, viņai nepietika ar vienu reizi, ka pateicu, ka nedošu, piedāvājās vēlreiz viņu paturēt. Tā vien gribējās pasūtīt kaut kur tālāk, bet negribēju likties rupja.
Nadīna, nē, neesmu no Siguldas, dzīvojam netālu ~ 30 km no Siguldas. Sanāk krietni tuvāk kā uz Rīgu braukāt. :)
11429
