Mīļā, jaukā, Muša!
Man vēl nav mazuļa, bet atļaušos iekomentēt..
Pirmkārt jau ir labi, ka Tu pati apzinies, ka kaut kas nav īsiti riktīgi un centies meklēt palīdzību! Bet man šķiet, ka nevajag sevi zombēt ar ārsta, sabiedrības vai savu viedokli, ka Tu esi slikta mamma un Tev ir depresija!
Vai tiešām r tā, ka nejūti nekādas siltas jūtas pret mazo un atstāj viņu novārtā?
Protams, kā jau meitenes teica - sākums vienmēr ir grūts. emocijas, neizpratne, utt. utt. Un arī tas, ka apkārtējie droši vien gaida no Tevis starojošu, laimīgu jauno mammu, bet Tevī pašā cīnās dažādas emocijas...
Bet Tu esi uz pareizā ceļa - vēlies kaut ko darīt, lai situācija uzlabotos!
Es paskatījos tās PEPmammas - man šķiet, ka tas būtu ļoti labs risinājums! :)
Jo sēdēt psihologa kabinetā ir kas cits, kā tad, ja pie Tevis atn;ak jauna, saprotoša sieviete - kas tādām emocijām ir gājusi cauri, kurai ir liela pieredze un patiesa vēlme, sirdsgurība un sirdsmīlestība, lai Tev palīdzētu! Pamēģini!
Un vēl man šķiet, ka ir svarīgi šo izrunāt (Tavas un viņa sajūtas, emocionālo stāvokli un radušos situāciju) ar draugu - lai tas nerada plaisu jūsu attiecībās.. gan kā vīrietim un sievietei, gan kā mammai un tētim.
Turies! Būs labi:)