Oi, es sen nebiju bijusi tik nikna. Pat ne dusmīga, bet reāli nikna.
Atbrauc, sākumā neko, it kā viss ok. Kārtoju māju, ļauju lai viņš pieskata, kamēr sīkā ēd. Tad sākās, viņš man jau pusotru mēnesi atpakaļ teica, ka ir nokodējies. Saku, lai iedod no narkaloga lapu, cipa neesot līdzi, aizmirsis mājās. Nu galīgi par debīlu laikam skaita. Aizrunājāmies līdz tam, ka pats sačakarējās savos melos un atzina, ka nav kodējies un nemaz netaisās, ka varot nedzert (lai gan zinu, ka pāris ned atpakaļ atkal nebija skaidrā).
Nu neko, pateicu, ka tādā gadijumā pie bērna viņš nebrauks, kamēr neizdarīs vismaz kaut ko no solītā.
Tad nu otrs... aizvakar zvana, saka ka atvedīs naudu, 70 eiro. Nu ok, lai ir 70 eiro, lai gan bija jābūt 100. (Un jā, šajā gadijumā es esmu kapeiku pis*ja). Saku, lai dod naudu. Šis iedod 50. Un vēl ar tādu lepnumu. Es saku, kur pārējais? ''A es tev rozi nopirku vārdadienā, kēksu, rafaello un AKNAS!!! (iedomājaties, atved keksu, rafaello un aknu paku, jēlas aknas, lai gan lieliski zina, ka es tādas vsp needu un reāli, nejau es bērnam kaut ko no tā došu)''. Nu normāli, par bērna naudu šis izdomā, ka ir normāli nopirkt man cipa puķes un vēl nagļakā takā no sevīm apsveikt mani svētkos. Tad sanāk, ka ja reāli tā, pusi es bērnam nodrošinu, pusi viņš, tad mēneša otrā pusē man bērns jābaro ar aknām, jo ģeniālais tētiņš putras naudu notriec kaut kādos mēslos.
Sākās vēl visādas čikstēšanas, attisnošanās un tā tālāk, tā tālāk, kamēr man nervi neizturēja, saģērbu sīko un aizgājām projām staigāties. Un tad tas nabags iet pie manas vecmammas sūdzēties, cik viņš labs, kāds malacis, bernam pa pus gadu iedevis 90 eiriķus un bļa, aknas! :D
Pēc tam protams dabūju lekcijas par to, cik stulbi esmu izdarījusi, bet visiem jau pahodu vienalga, ka viņam tik tiesības, tiesības a par pienākumiem pret bērnu reāli nospļauties. Velc kā gribi, dzīvo kā gribi.
Un kā lai iet vēl tādam cilvēkam pretī un normāli izturās? Nu cik var.