engelens, mums ļoti līdzīgas situācijas, tikai es uz pašv.dārziņu jau biju vasarā, kad parakstīju līgumu, un man arī bija šoks par to, ka no ārpuses viss renovēts/nosiltināts, bet grupā remonts nav bijis nez cik ilgi, visas mēbeles vecas, telpas paplukušas. Es sevi mierinu ar domu, ka bērnam tas varbūt nav svarīgi. Mantu ir daudz konkrētajā grupā, par to nesūdzos.
Manējam adaptācija joprojām noris, ir jau paspējis saslimt 2x, reāli kopš 1.septembra ir bijis 5 vai 6 dienas... Rīt atkal ies. Ļoti negribēja, raudāja, 500x dienā teica, ka negrib iet uz dārziņu. Bet tas laikam bija šoks par vides maiņu. Lai kā man likās, ka dārziņš paliek dārziņš, viņš jau ilgi ir gājis, tomēr viss ir jauns - telpas, audzinātājas, bērni. Pilnīgi viss, vienīgais pazīstamais ir režīms. Tagad jau ticu, ka pieradīs un viss būs ok.
Un es arī pārgāju uz pašvaldības naudas dēļ. Mums sanāk ģimenes budžetā atstāt 130 eur vairāk nekā, kamēr laidām privātajā.
Viena audzinātāja ir krievvalodīga. Latviski runā ar akcentu un ar kļūdām. Man tas nešķiet īsti pareizi (neesmu nekāda rusofobe), jo tomēr bērni mācās runāt, arī gramatiku (es diezgan bieži palaboju bērnam tagadnes laikus, piemēram, viņš saka "es nesīju", es palaboju uz "es nesu")... Turklāt kā ar visādiem skaitāmpantiņiem, dzejolīšiem utt. Es ļoti šaubos, ka viņa latviešu val. pārzina tik labi. Es nezinu, vai man vienīgajai tādas domas? Kā jūs domājat? Jāpagaida, lai paiet pirmais gads, tad varēs izdarīt secinājumus droši vien.