Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

misterija, būtu forši:-)
Aijaijaaa, paldies, paskatīšos!8-)

Aaaaa dāmas, atcerējos - bebulim matracis ir kokoss + griķi. Šobrīd guļ uz kokosa vēl, bet kad ir tas brīdis, kad jāmaina vai kad var mainīt puses?

Undiya
Iet labi, paldies! Joprojām nešķiet, ka esmu stāvoklī, ja neaugtu vēders :D nav nekādu baigo pazīmju, nav tās sajūtas, nav laika domāt par to, visu laiku tikai ap bērnu jāņemas, tā kā laiks iet ļoti ātri. Nu jau rit 16.nedēļa, nezinu gan vēl kas gaidāms, nākamnedēļ vizīte pie dr.tas vaaarbūt uzzināšu, gribētos jau :)
Kā tev iet ? Cik nedēļas?

Soho, Vispār atceros, kā man 2.grūtniecība palidoja- nav laika apstāties un pakūkot :D
Nepaies ne mirklis, un būs pienācis dzemdību datums. :)
Ebe, Tu vēl te parādies? Kā Tev iet? :)

Soho, jā, man tieši tāpat ir ar to ņemšanos ap bērnu. Ja pirmajă grūtniecībā man kaut kur iedūra, pastiepa, pavilka, tad tagad eju kā zirgs un vispār neko nejūtu. Par sašutumu sev - arī kustības vēl nejūtu. Ar puiku jutu jau 16.nedēļā, bet daktere saka, ka bērns nepareizi guļot un tādēļ tik labi es nejūtot. Viņa tik noteica, ka vēl mazs un peldēsies.. nesaprotu slikti vai nē, bet arī īpaši nestresoju. Man 15 nedēļas un 5 dienas.. tā kā.. mēs esam pat ļooooti līdzīgā stāvoklī. :-D
Daktere saka, ka neko starp kājiņām neredzot, bet es vēl pirms laika nesadomāšos par meitiņu peciņu. Gaidīšu nākamo vizīti!

Undiya
Redz kā, mēs tik tuvu, man pat drusku mazāk ir, 15+5 dienas man šodien. Sola uz 16.07., bet tā kā man būs ķeizars, tad taisīs nedēļu ātrāk.

Sveikas! Vēlējos painteresēties, kad jūs ļāvāt tuviniekiem pirmo reizi apciemot savu bērniņu? Mamma ik pa brīdim izspļauj, ka kā pateikšu, ka piedzimis, skries apraudzīt, kas man liekas krietni par ātru. Tāpat māc bailes, ka vīra tuvākiem radiem, ja pateiksim, ka ir, ar gribēs uzreiz skriet skatīties.. Bet nu neteikt ar liekas ļauni un noteikti visi apvainosies, bet, pateikt, ka ir, bet redzēsiet vēlāk ar nez vai visi sapratīs.. Kā bija ar jums?

bet, pateikt, ka ir, bet redzēsiet vēlāk ar nez vai visi sapratīs..

Tā ir viņu problēma, ka nesapratīs. Bērniņu apraudzīt vēl paspēs. Svarīgi taču, lai tu pati aprodi ar jauno statusu un tikai tad uzņem ciemiņus, kad pati jūties gatava. :)

Reda, ja man tagad būtu jāizvēlas, es laikam skaidri un gaiši pateiktu, ka ciemos varēs nākt vēlāk, atceros, cik grūti man bija, kad tepat blakus dzīvojošie jau pēc nedēļas nāca ciemos, es biju tik dusmīga, man bija grūti pakustēties, jo bija šuves, cīnījos ar barošana plus man vēl psiholoģiski bija grūti pieņemt jauno situāciju, bet mamma tik teica, ka viesi jāpieņem un viss........tālākie radi bēbi redzēja pēc apmēram mēneša, kad braucām ciemos pie vecākiem, bet tas savādāk, jo tur mamma ar tēti par visu parūpējās, man bija tikai pašai smuki jāizskatās un bēbis jāsapucē(l)

Reda, es atkal nesaprotu, kas tas par tādu dīvainu instinktu to bērnu slēpt no visas pasaules... :-/ Saproru, ja vēl runa ir par kaut kādiem tur paziņām, bet sava mamma vai vīra tuvākie radi (cik saprotu runa ir par vecākiem)?... Nu dažas stundas vai pat tikai stunda apciemojuma nekādu ļaunumu neradīs. Vari tak mierīgi gulēt gultā un pļāpāt. Vīrs tikmēr, lai rāda mazo, maina pamperu utt. Kur problēma?...

Reda
Vecāki uzzināja uzreiz, bet bija saprotoši un tikai pēc dažām nedēļām brauca ciemos, kad paši bijām gatavi. Mazajam nu jau ir 9 mēneši un ir vēl daži draugi, radi, kas nezina par mazo. Es nesteidzos to kladzināt visai pasaulei, kad uzzinās, tad uzzinās. Ja paši nezvana un neinteresējas, tad es neuzbāžos ar saviem jaunumiem!

Man pirmie ciemiņi brauca 3 ned pēc dzemdībām. Vienīgā, kas satika agrāk, bija ārste. Ne jau tāpēc, ka gribu slēpt bērnu, bet tāpēc, ka nejutos spējīga uzņemt ciemiņus. Nezināju, kā pati jutīšos, vai gribēšu kādu redzēt utt. Un tā arī bija - jutos kā izmesta ko laivas un negribēju nekādus ciemiņus. Pie tam ikdienā ar radiem, vecākiem nav tik tuvas attiecības, nesazvanāmies ne tuvu katru dienu. Man liekas, tas ļoti atkarīgs jo cilvēka dabas, vai grib ciemiņus jau slimnīcā vai negrib nevienu vēl mēnesi pēc dzemdībām.

Man visi tuvākie ciemos bija jau dzemdību namā. Nesaprotu kā var nerādīt vecvecākiem mazbērnu(t) Nav tev viņiem ne galds jāklāj, ne īpaši jāuzņem. Man vīramāte bieži brauca, gan mājasdarbos palīdzēja, gan ēst sagatavoja.

Es vot arī nesaprotu, kā vecvecākiem var nerādīt mazbērnu... :-/ Nē, nu, ja sliktas attiecības, tad vēl skaidrs, bet citādi... (t)
Man arī vecāki nāca uz slimnīcu uzreiz nākamajā dienā. Tas likās pilnīgi pašsaprotami.

Saprotu, ka ikviena ir savādāka, bet tiešām????? vecākiem neļaut apraudzīt mazbērnu?????? :-O:-O:-O
Ja negrib vecākiem bērniņu rādīt, tad kādas vispār ir attiecības ģimenē, ja tādas ir???
Man vecāki nāca jau pašā sākumā un bieži, jo dzīvo blakus. Mamma sakārtoja māju vai tad, kad mazo pabaroja, tad ar viņu paņēmās, apkopa, bet es, piemēram, tikmēr izgulējos...
Nu tiešām, man nav saprotams! Ok, draugiem, paziņām, attāliem radiem, bet vecākiem????
es atvainojos, bet tiešām kaitinoši tādi uzskati!

Robīte,
ne visiem vecāki dzīvo blakus. Man mamma dzīvo 40km attālumā, bet vīra vecāki 220km. Daudz ietekmē arī dzemdības un atkopšanās, es tikai 3 dienā sāku normāli staigāt. Par ciemiņiem domāju vismazāk, jo sākumā gribēju ātrāk mazo turēt uz rokām. To es varēju izdarīt tikai 5 dienā pārbraucot uz BKUS. Ne visiem viss ir tik vienkārši, it sevišķi, ja mazie dzimst ātrāk! Mēs mājās bijām tikai tad, kad mazajam bija jau 2 nedēļas un BKUSā bija karantīna, tā ka pat parādīt ātrāk īsti nebija iespējams!

Sveikas! Vēlējos painteresēties, kad jūs ļāvāt tuviniekiem pirmo reizi apciemot savu bērniņu?

Mums pirmie ciemiņi bija, kad bērnam bija 2 mēneši. Pirmkārt, es patiešām agrāk nevienu negribēju redzēt, otrkārt, bija gripas epidēmija.
Vīramāte gan uzprasījās jau uz dzemdību namu, bet vīrs pateica, ka nē. Un, kad bija jābrauc ciemos, tad viņa vispār neatbrauca, jo pateica, ka viņai nav laika. Un mazbērnu ieraudzīja tikai 6 mēnešu vecumā, kad paši aizbraucām uz laukiem. Plus man nekādas palīdzības nebija, pēc vīratēva ciemošanās vēl bija jāklausās komentāri, ka tas un tas nav tā, kā viņam patīk, un pusdienas arī nebija pa prātam. Un šo 2 gadu laikā mēs no vecmammām nekādu atbalstu neesam saņēmuši, no vīramātes esmu dzirdējusi tikai kritiku, ka esmu neriktīga, jo bērns dzima ar ķeizaru, ka mēs esam slikti vecāki, jo 6 mēnešos bērns nestāv kājās, ka bērnam pēda par lielu utt. Un mana mamma arī nav īpaši feināka. Tāpēc, jā, man nav vēlmes pārāk bieži šos cilvēkus satikt.

Es nesaprotu, par ko tur šausmināties. Ir dzimusi jauna ģimene, tai jāaprod ar jauno statusu. Es savukārt nevaru iedomāties, ka mana mamma vai vīra mamma brauktu man tīrīt māju, šiverētos pa manu virtuvi vai mazgātu grīdas. Nedzīvojam vairs vienā lielā saimē, kad sieviete ir nedēļniece vai kā nu viņu tur sauc.
Jautājuma autorei iesaku vienkārši pateikt vecākiem, ka gaidīsiet ciemos, kad būsiet apraduši ar jauno situāciju un jauno lomu. Kad piedzims, tad jau jutīsiet, kas un kā.

Annie, varbūt tāpēc arī vairs nebrauca ciemos, ka apvainojās par atraidījumu ciemoties dzemdību namā :-D Tomēr Tavos tekstos par radiem vienmēr jūtams tāds kā aizvainojums (t)

Nu nez, man arī paši tuvākie atbrauca, kamēr vēl bijām dzemdību namā un man tas liekas tikai normāli. Cita runa ir par draugiem un radiem, kurus retàk satiec, bet tuvākie paliek tuvākie.