Story, slikti atceries, acīmredzot, jo ar mīlestību mums viss kārtībā. ;)
No savas bērnības atceros divus gadījumus, kad to, ko izdarīja mamma, man bija tiešām sāpīgi un šķita nepelnīti - vienu reizi saņēmu pļauku. Pļaukas vispār uzskatu kā vispazemojošāko fizisko iespaidošanu no vecākiem. Pliķis pa dupsi vai pirkstiem - štrunts salīdzinot ar pļauku pa seju. Un diezgan sāpīgi.
Un otrs - kad par nedarbu tiku kārtīgi nopērta ar zaru. Nelīdzēja ne lūgšanās, ne asaras, ne bailes - nekas... Ar mani nemaz netika runāts tajā brīdī - vnk ieraudzīja nedarbu un klupa virsū. Un es biju jau gana pieaugusi, un mans "nedarbs" bija vieglprātīgs negadījums, kas notika tāpēc, ka man šis tas netika laicīgi paskaidrots. Joprojām uzskatu, ka nebiju pelnījusi to dusmu izvirdumu.
Lūk, šādi vecākiem nevajadzētu uzvesties! Tā noteikti nav pareizi! Taču mēs runājam par pavisam ko citu - bērns gana maziņš un pārbauda vecāku robežas, neklausa un spītējas, bet turpina darīt kas ir 100x jau izrunāts. Uzsist par roku (nesāpīgi), vai uzšaut pa dupsi (nesāpīgi) vienu reizi nav nekas briesmīgs vai traumējošs!
Bet nu jā... Šādas tēmas jau ir bijušas un nekad nenonākam pie kāda kopsaucēja. Vienmēr ir sievietes, kuras uzskata, ka pat ar pirkstiņu bērnu nedrīkst aizskart, un otra daļa ir tādas, kuras neuzskata par neko briesmīgu nelielu uzšaušanu. Piederu pie otras kategorijas - man nav tik daudz laika, lai izkontrolētu bērna stāvēšanu kaktā, lai tas tur tiešām stāvētu (bez tam man bērnībā kaktā stāvēšana bija jautra padarīšana, kuru noteikti par sodu neuzskatīju), nav arī pacietības skaidrot 101x vienu lietu, mana pacietība beidzas pie 100 reizēm un tālāk rīkojos radikālāk.
Katrā ziņā, audzinam savus bērnus katra pa savam! Galvenais, lai rezultātā izaug gudri, veseli un laimīgi bērni - ar kādām metodēm tas tiek panākts - laikam jau katram savs stāsts.