Viss tiek mests zemē. Visbiežākās atbildes ir nē negribu;gribu to;šito nē. Tad ir aurošanas. Teātrālas it kā raudāšanas ar cenšanos izspiest kādu asaru. Atsākusies krišana uz ielas,veikalos. Kurpju vilkšana nost un iešana ar zeķēm. Ēdiena mešana uz grīdas,ja kaut kas nepatīk. Tēlošana,ka pēkšņi vairs neko nemāk. Grib visu manu uzmanību 100% sev, un ja nedabon uz sitiena,tad sākas aurošana un mantu mētāšana.
Lika nedaudz pasmaidīt, jo man tas izskatās pēc normālas uzvedības tajā vecumā... Varbūt nedaudz vairāk izteikta, jo ir parādījies otrais bērns, bet pa lielam - šitādi momenti šķiet normāla parādība vairāk vai mazāk visiem.
Vienīgais ieteikums - pirmkārt, nepakļaujies un neļauj sevi dresēt. Otrkārt, ļauj lai saprāta robežās dara kā grib - ignorē un dari savu darāmo tālāk. Treškārt, mēģini novērst uzmanību ar frāzēm kā, piem., ja savāksi mantas, iedošu to un to. Ja beigsi raudāt, atļaušu paskatīties multeni. Ja bērns krīt gar zemi, jo pieprasa kādu mantiņu - sarežģī situāciju - piedāvā divas izvēles, lai pats izvēlās vienu.
Ja speciāli ārdoties kaut ko nedaudz satraumē - nesteidzies žēlot, bet vispirms norādi, ka pats vainīgs, lai pieceļas, sakārtojas un pienāk klāt - tu pažēlosi.
Idejā tāda, ka, lai kā bērns izdarītos - tev ir jābūt situācijas noteicējai. Bērns nedrīkst panākt to ko grib tiešā veidā terorizējot (nu ne visos gadījumos noteikti!).