Es mazo (tagad 2mēn) esmu pa pāris stundām atstājusi vīra krustmātei- bet tas parasti ir bijis uz mazās miegu, ka maņu prombūtnes laiku mazā noguļ. Protams, arī ar tēti ir dzīvojusies, kad es aizskrienu uz veikaliem - bet nu man tas ir taaads skrējiens caur veikaliem, nemāku kaut kā vēl atslābt..
Un decembra beigās biju uz koncertu (māsa uzdāvināja biļetes, savādāk laikam nebrauktu) un arī mazā palika ar vīra krustmāti - tas sanāca vakars un man bija stress. Pirmo stundu koncertā vispār nevarēju iBaudīt pa galvu tikai vienas domas - vai mazā guļ, vai neraud,utt. Kad saņemu atbildes SMS, ka viss forši un mazā čuč, tad palika mierīgāk, bet tāpat.. Un tajā reizē man skaidri atnāca apziņa - kā tā tas tagad ir un būs! Es esmu ar to mazo cilvēciņu saistīta, mūsu sirdis ir savienotas ar kādu neredzamu pavedienu un lai vai cik meita būs veca, es vienmēr, vienmēr par viņu domāšu, kad nebūsim kopā!
Un man arī tomēr ir neērti kādam prasīt, lai pieskata mazo..
Pirmo nakti laikam sanāks atstāt, kad mazajai būs ~6mēn, jo skolā salidojums,, un noteikti nevarēšu 100% izbaudīt atpūtu, bet tas man liekas ir loģiski...