Ārējais izskats

No vienas puses, atceroties sevi skolā, laikam jau, ja kāds arī gribētu ko teikt, tad neuzdrīkstējās, jo man bija baigā kausles reputācija skolā :D
Meitenes pat baidījās iepazīties ar manu vecāko brāli, jo zināja par mani :D
Tagad tik smiekli nāk.

vienā pasākumā viens vīrietis no paziņu loka pateica, ka esmu veca un neglīta

cik šausmīgs pasākums. tiešām, pieauguši cilvēki tā dara!?

man viena draudzene vienmēr kritizē manu izskatu, nesaprotu kāpēc. saprotu iemeslus, ir jau savas nepilnības, bet nav par ko citu runāt vai tas tik svarīgi ir kā viņa mani redz, to nesaprotu.

man joprojām pasaka piezīmes par apaļumiem, lai gan pati jūtos labi, un nē, man tiešām nav neizmērojami lieli tie apaļumi.

skolas laikā vienmēr dzirdēju piezīmes par savu garumu, jo neesmu nekāda īsā ~178cm, un vēl tiku ķircināta par to, ka "tu jau esi tikai modele, tu neko nesaproti un tev nekas nav jāmāk, labāk sēdi malā un skaisti izskaties". Modele es gan nebiju, iedomīga arī nē, nekad neuzskatīju, sevi par baigo WOW un savu izskatu nestādīju visaugstāk, dumja arī nebiju, klasē biju viena no gudrākajām. Tikai ar laiku sapratu, ka es tomēr esmu diezgan skaista un arī tad biju un tām meitenēm, kas izteica replikas, vienkārši skauda, lai gan man to dzirdēt nebija patīkami.

Protams, ir nācies to piedzīvot. Man ir brilles un ar to viss ir izteikts - ļoti daudz par to dzirdēju(īpaši brīžos, kad cilvēki domāja, ka nedzirdu). Nu, sajūta bija pretīga, jo pati nevienu nekad neesmu apsmējusi izskata dēļ. Sākumā domāju, ka vajadzētu mesties aizstāvēties, bet sapratu, ka nav jēgas - tas vēl vairāk uzkurina ņirdzekļus un paņem pārāk daudz manas enerģijas.

Īpaši aizvainojošas piezīmes par izskatu nav nācies dzirdēt. Vienīgais esmu dzirdējusi, ka mans ģīmis ir piepūsts un lepns. Ka esmu ragana, jo mans acu skatiens ir biedējoši iedomīgs. :D

Skolas laikā gan mani aiz muguras sauca par DAMBO. Laikam dēļ ausīm, bet nu, es skatos spogulī cik gribu - nav viņas ne lielas, ne atļekušas. :D

Mums klasē bija 3 meitenes no nabadzīgām daudzbērnu ģimenēm. Šausmas, kā viņas tik apceltas un apsaukātas. Cik reizes meitenes raudāja visu priekšā.. vājprāts. Bērni mēdz būt tik nežēlīgi. Divas no tām meitenēm man kļuva par ļoti labām draudzenēm. Tik foršas meitenes! Bet tad arī mani sāka apsaukāt, jo biju viņu bariņā :D

Tāpat mazajās klasītēs, klasē bija meitene ratiņkrēslā. Tas bija līdz 3. klasei kaut kādai !? Kur visas stundas notiek vienā klasē. Meitene gan rāpoja pa klasi, gan sēdēja un ripinājās apkārt ar savu ratiņkrēslu, bet bērni apsmēja.

Vispār šausmas.. un mūsdienās bērni ir vēl nežēlīgāki. Nesaprotu kā es savus bērnus varēšu no tā ļaunuma pasargāt.
Varu būt tikai pateicīga, ka ne mani, ne brāli, ne māsu skolā neapbižoja - tas var atstāt nopietnas traumas uz psihi. Man jau tā pašapziņa zemā līmenī, kur nu vēl vairāk? :D

Pamatskolā dzirdēju replikas sava tievā auguma un kāju dēļ, pēc tam krūtis bija vainīgas :D
Vidusskolā vienkārši biju kaulainā. :D
Vienīgais aizvainojums man bija krūtis, bet tagad viss čiki piki, viss savās vietās. :)

āāā, pēdējā vissāpīgākā replika bija pirms gada, kad pateica, ka man esot riepa, un vēl pie tam no ļoti tuva cilvēka...tas tik ļoti sāpēja... :(

Mani 8 klasē apsaukāja par dēli un teica, ka uzdāvinās nulles izmēra krūšturi. :D

Oooi kad krūtis sāka augt, tad bija nāve :D :D Klasē vēl nevienai nebija un kā es raudāju,jēziņ.. Sporta krūšturi nēsāju,lai pēc iespējas vairāk apspiež tos mazos pauguriņus, lai izskatos pēc tāda paša dēļa,kā pārējās :D

Man jau vairāk tie jūsu aizrādījumi pēc komplimentiem izklausās:)
Esmu savā dzīvē esmu ļoti daudz pretīgas lietas par savu izskatu atklausījusies, tiešām pretīgas. Tas man ir iedzinis tādos kompleksos, ka vēl šobrīd neticu, ja kāds vīrietis pasaka, ka esmu smuka utt..Diezgan traki tas ir, ka es jau no tīņu gadiem ticu tikai sliktajām lietām par sevi, bet labajām ne.
Ziniet, kas man visvairāk riebj? Ka uzbrauc parasti tādi fucking nobody cilvēki, kuri man nekas nav. Piemēram, nesen manas draudzenes puisis, kurš man totāli riebjās, pateica, ka man esot resni gurni. Saprotu, ka viņa meitene ir 180 cm gara un 45 kg smaga, tāpē visas viņam liekas resnas, be t tāpat baigi ņēmu pie sirds, lai gan ar prātu saprotu, kas pa sūdu Tu esi, lai man kko aizrādītu? Man draugs neko tādu nekad nav teicis vai pārmetis, bet kkāds sūda gabals tagad ņemsies aizrādīt.

raccoon, vajadzēja uzšaut :D

Man tētis armēnis, esmu tumsnēja, tapēc skolas laikā mani par čigānieti bija iesaukuši! Reizēm, kad ienācu klasē, kāds skaļi iebļāvās- ei, vāciet visas mantas. Tulīt tā čigāniete jūs apzags!
Vēl man ātri izauga krūtis (pirmajai klasē), mani tad par buferaino sauca, apsmēja.

Ljoti biezji ir sanaacis dzirdeet komentus par tievumu un tad otrajaa vietaa - kaapeec tu tik lielas silikona kruutis uztaisiiji. Pati lielaakaa ironija ir taa, ka tos izteikumus dzirdu no sievieteem ar izteiktu lieko svaru vai no taam, kuras uz balliiteem velk pushup kruushturus ar visbiezaako polstereejumu, lai vizuaali palielinaatu saveejaas par paaris izmeeriem.

Ja godīgi, tad skolas laiku atceros ar šausmām. Bija ļooooooti daudz piezīmes par augumu - vienmēr biju tā mazākā. Tad nu visādus brīnumus nācās klausīties, lai arī beigu beigās izaugu līdz 1,60m un jūtos normāli.

No skolas laikiem ir palikusi arī viena pamatīga trauma par krūtīm. Tās, liekas, man izauga nakts laikā. Ap gadiem 13 bija B/C izmērs, bet uz manu nelielo un salīdzinoši smalko augumu tas izskatījās kā DD+. Visu laiku staigāju brīvās drēbēs un hudijos, lai vismaz kaut kā nedaudz tas apslēptu, bet no tā jēgas nebija nekādas. Praktiski katru dienu skolā kāds mēgināja ieķerties, aiztikt, iesist vai visādi citādi pieskarties, Vienu reizi divpadsmitklasnieki nostādīja mani priekšā savām klasesbiedrenēm un teica "Vot kāpēc jums nav šitādi pupi?". Tas viss bija tik reti pretīgi. Joprojām velku visai brīvu apģerbu, vienkārši, lai man ir miers, kaut arī kopš gadiem 13 nekas vairs nav palicis lielaks.

Pamatskolas laikā sākās vidēji smaga akne. Tad taktiskā un iejūtīgā draudzene visu klasesbiedreņu priekšā man pajautāja, vai mani kāds ar seju pa bruģi vilcis, ka man seja tāda.

Tagad skolas gadi ir garām un viss ir nokārtojies labāk, nekā bija gaidīts, bet tomēr žēl, ka tos gadus nevar aizmirst pavisam. Mans superemocionālais cosmo moments.

Visu laiku biju ta populara un nekad nesanemu nekadus negativus komentarus par savu izskatu. Un ja sanemtu - parada nepaliktu.
Bija gan man problemas ar krutim - parak atri izauga un tad puisi klase pat mani smejas, bet tas nebija launi.