Ārējais izskats

Viss atkarīgs no situācijas.

Kādēļ domā, ka Tev uzbrūk, jo esi nesimpātiska? Varbūt tieši otrādi - kretinē Tava eņģeļa seja, kas savienojumā ar aso prātu, liek asinīm vārīties. Tad nu visi cenšas pierādīt, ka Tev nav taisnība, un Tu nevari būt tik zinoša, jo paši, iespējams, jūtas nedroši.

Ja diskusijas laikā izskan tiešs mēģinājums aizvainot, acīmredzot, šim cilvēkam nav argumentu. Tad nu vienīgais variants, lai Tevi aizvērtu, ir sāpināt. Šādā situācijā pamēģini atbildēt ar "Ja Jūsu argumenti aprobežojas ar manu vecumu/ seju utml, tad diskusija ir jānoslēdz. Ja nevaram būt profesionāli, nekļūsim vismaz savā izmisumā netaktiskii." Tad pašpārliecinātu smaidu, kam seko sava viedokļa par tēmu izklāsts.

Laikam vienīgā replika ir tievums. Tas mani vajā VISUR, lai kur es ietu, kāds kaut ko pateiks. Kolēģes darbā jau standartā izmet kādu piezīmi. Vēl pirms neilga laika sūrojos, kāpēc liktenis mani ir tā apdalījis, taču tagad saprotu, ka: 1) nav tik traki ar to tievumu; 2) joprojām varu ēst, ko gribu.

chantelle - Krītiņš mani saprata, nu šeit ne miņas no tava taktiskuma. Iesaku padomāt par to ;)

Krītiņš 007 es to nemetu seja. Es tapat, ka parejas meitenes atbildeju uz jautajumu

Vai jums ir gadījies, ka cilvēki ar vārdiem uzbrūk jūsu ārējā izskata dēļ?

Un ja man cilveki neuzbruk, bet izsaka komplimentus, tad saja diskusija piedalities nevaru?

Es to salidzinatu ar diskusijam, kur meitenes izkrata sirdi attiecibu del. Tur tacu ari meitenes kuram viss attiecibas ok, komente.

chantelle - protams iztekties var, bet te jautājums - vai vajag? :) tas jau ir tas taktiskums

ai nu meitenes, ko jūs tai chantellei brūkat virsū tagad?
autore kā vienu no piemēriem minēja apaļīgumu, bet te visas kā viena - par tievumu. Tas taču arī ir bonuss.
Cilvēkam gribas parunāt, lai taču stāsta savu pieredzi, ka nav viss tikai melns, bet kāds kaut ko labu arī piedzīvo :D
taisnības labad jāsaka, ka tie jautājumi - "vai dieviņ, mīļā, cik īsti gara tad tu esi?" mijas ar plaukstā iespiestiem telefonnumuriem un jautājumiem "bet kāpēc tu neesi modele?" Bet es kompleksoju tāpat un nepazīstu nevienu, kurš būtu ar sevi apmierināts par visiem 100%

Neko aizskarosu nesaskatiju Chantelles komentaros...

Krītiņš 007 viss slepjas attieksme un pozetiva pieeja. Mana sejas ada ir loti problematiska, alergijas, pleki, apsartums, bet NEKAD neviens par to man nav uzbrucis, vai izteicis komentarus. Es ar to cinos- izcelu sevi skaistako, smaidu, skatos cilvekiem acis, nevis slepju seju.
Un tad ir tiesi otradi, ja uznak sevis zelosana, apkartejie centas mierinat "Liecies miera, nav tik traki, viss ir kartiba, neko tur neredz!"

Neko aizskarosu nesaskatiju Chantelles komentaros...

Es arī nē.

Piedodiet, ja sanāca uzbrūkošākā tonī, bet es uz netaktiskumu tā reaģēju. Arī kad pašai kas tāds pasprūk, gribas iepliķēt.

Neviena te neuzbrūk un neviena neminēja, ka komentārs ir aizskarošs. Ja nesaprata, tad nesaprata (tas ir tāpat kā paēdušais nesapratīs izsalkušo). Varam droši ķerties pie diskusijas sākuma tēmas :)

Pusaudžu gados man ir bijuši divi gadījumi, kad mani apvainoja par izskatu. Man tieši sāka parādīties pirmās aknes pazīmes un es vēl nemācēju to tā noslēpt. Toreiz gāju teātra pulciņā un pēc vienas no izrādēm, kad ņēmu nost biezo grimu, kas, protams, uz skatuves nosedza visas nepilnības, man pienāca klāt krietni vecāka meitene (gadi 17/18, bet man bija kādi 13/14) un tā skaļi pa visu grimmētavu: "Ak Dievs, kādas tev briesmīgas pumpas!". Atceros, cik ļoti man toreiz bija kauns. Es izrādē tēloju rūķīti ar sarkanu Z-vecīša cepuri. ātri uzstiepu to cepuri gandrīz pāri vsai sejai un sāku raudāt.
Tagad esmu jau sen tikusi pāri visām šīm lietām, iemācījos sadzīvot ar sevi. Mamma man vienmēr atgādina, ka ar vecumu arvien vairāk iemācies sevi pieņemt, cienīt un mīlēt, un citu viedoklis ir tikai tāds mazs smilšu graudiņš pludmalē. Tagad saņemu tikai kompliementus, jo esmu pamanījusi, ka dienās, kad pati sev patīku, es patīku arī citiem :)
Apaļīgas, tievas, īsas, garas meitenes ar lieliem, maziem deguniem patiks citiem tad, kad pašas kļūst par sevi pārliecinātas. No malas to ļoti pamana :)

par chantelle komentāru. Nu, mazliet tā kā lielīšanās. Īsti neredzu, kur jēga, bet esmu pārliecināta, ka tas nebija nekādā ziņā ar sliktu nodomu no viņas puses

Riry komentars man atgadinaja viena mana viriesa teikto, par pumpam. "Sievietes parspile! Paris pumpas uz sejas, nav nekas, tas ir dzives sikums. Citiem nav roku vai kaju, vot ta ir problema!"

es atkal nesaprotu taas,kuras domaa,ka ja pashaam viss slikti,tad citaam nedriikst neko pateikt pozitiivaaku. Tas ir netaktiski nevis no taa cilveka,bet no jums pasham. Kur taktiskums noradit cilvekam,ka vinam parak viss labi?

ir agrak piesejushies par lielam acim, sauca par roni, uztveru to ar humoru

Njāā, ir bijis visādi. :D

Bieži vien tas ir sāpīgi, jo pati apzināti ļaunu nevienam nevēlu un tomēr sāpīgi,ja kāds uzbrūk tāpat vien, lai mani aizskartu.

Ja nu vienīgi skolas laikā par augumu, bet principā vizuāli esmu ļoti simpātiska , līdz ar to šādas lietas iet secen ,lai gan atceros gadījumu, kad meitene bija pārsteigta par manu krūšu izmēru ... :D :D :D

Tās vizuāli skaistās meitenes, manuprāt, aizskar tik pat ļoti kā neskaistās. Jo tām skaistajām tiek visa uzmanība, visi foršākie puiši utt.

Nuuu... manuprāt, tādas izskata apspriešanas lietas ir raksturīgas tikai skolas laikā vai, ja pieaugušu cilvēku starpā, tad tikai ļoti seklu cilvēku. Izdari pati secinājumus, cik ļoti, tādā gadījumā, tas būtu jāņem vērā un par to jākomplekso ;)

Un jā, tāda kolektīva negatīvā uzmanība ir tikusi vērsta arī pret mani. skolas laikā :D
Nekad jau modele neesmu bijusi, bet pietiekoši izskatīga. Un smieklīgākais tai visā bija, ka tā laika simpātija, kurš zināja, ka man viņš simpatizē, un tas bija abpusēji, lai jau nu čaļi nenojaustu, ka viņam patīk meitene (OMG!!! jā - tie bija tādi laiki :D ) uzsāka vilkt mani uz zoba. Nu pārējiem jau daudz nebija jāsaka. Sākumā tas tā smieklīgi - gotiņa, učiglazka (sakaru neprasiet :D ) , bet ar laiku pat tika mētāts penālis pa klasi, paņemta un nēsāta mana soma, garderobē jakas kabatā visādas hui*as bāztas. Nu tā - pretīgi jau sāka palikt, ka aizskar privātumu... :|

Tam visam punkts uz i bija kāds ziemas vakars, kad klases čaļi, garlaicības mākti, bija pastaigājušies pa pilsētu, līdz atnākuši līdz manai mājai un sāka mētāt pikas pa logu. Un tik redzam pa aizkara spraugu - atmet piku un ķiķinādami slēpjas aiz kaimiņu žoga turpat. Sencītis pa pusei apskaitās, ka tak varot logu izsist, pa pusei gribēja izāzēt, tāpēc izlavījās pa garāžas durvīm, kur viņu nevar redzēt. Jaunībā bijis sprinterists..... :D Vajadzēja redzēt, kā čaļi ņēma pederi un kā tētis pakaļ viņiem skrēja :D :D Pēc tam stāstīja, ka viens tajā trakumā pat eglītēs ielēcis :D :D cip slēpties :D

Tgd par to visu nāk smiekls, bet tolaik šķita traki, pat visādas depresijas mācās virsū, arī tgd kkādi kompleksi nelieli palikuši.
Vienīgais ieteikums - censties neņemt to galvā. Mums katram ir kādas iezīmes, kas acīmredzamākas un kādam var nepatikt. Šāds posms vnk jāpārdzīvo. Protams, ja paliek pārāk traki un tiešām to jūti kā kolektīvu uzbrukumu, kas Tevi jau sāk morāli sagraut, jāmeklē speciālistu (skolotāju, psihologa) palīdzība.

Tīņu laikos mani salīdzināj ar citiem sakot, oj, tev Dacīt plati gurni, nekā Anniņai un Jānītim. Nolika priekšā un salīdzināja. Tas bija vecums,kad viss sāka veidoties un mani tas ir iedzinis kompleksos vēl šobaldien. Tad tas likās kaut kas ārptrātīgs un pretīgs.
Bet ne par ko citu neviens man nav piesējies, tieši otrādi, ļoti bieži dzirdu komplimentus par izskatu:) es par to tikai priecājos,jo labu vārdu nekad nevar būt par daudz.Es lepojos ar savu izskatu. priecājos,ka visādas zobošanās un ņirgāšanās dzīves laikā gājušas secen,jo paskatoties kā puiši klasē meitenes apcēla un apsaukāja par lielāku degunu, līkākām kājām, pumpām uz sejas vai šķībākiem zobiem.
Gribētos visus bērnus no kā tāda pasargāt.