Mari Saķiķinājos par kaķzābaku gifu. :D Beidzot tā no sirds šodien pasmiadīju.
Beidzot sāku atgūties pēc vakardienas strīda ar mammu. Tas ir ārprāc līdz kādai izmisuma pakāpei tāds strīds spēj novest. Vakardienu atceros kā ļaunu murgu. Šodien jūtos iztukšota, acis no lielās raudāšanas sāp, miegs šaumīgi nāk, pašsajūta nekāda.
Gribas mājās ātrāk. Bet droši vien ka atkal raudāšu. Nedzīvojot kopā šitā sastrīdēties - murgs. Viņa raud savās mājās, es savās, atrisināt kaut ko laikam ne es, ne viņa nevēlamies, es neredzu tam jēgu, jo ir tikai viņas viedoklis un viss. Strīdēsies, pārmetīs, grauzīs, bet man pašai izteikties nekad neļaus, tas uzreiz tiek interpretēts kā runāšana pretī, neieklausīšanās un tamlīdzīgi. Lai kā mīlētu mammu, nespēju es tādu izturēšanos paciest.
Šodien fonā dzirdot, ka "vecāki savus bērnus mīl tādi, kādi viņi ir", pirmais kas man nāca prātā bija sarkastisks "kā tad'!!!".