Attiecības ar sportistu

Pluss ir tāds, ka tik ātri neapniksiet viens otram, novērtēsiet katru tikšanās reizi :D

Jā, gandrīz katrā kopā būšanas reizē jūtos kā attiecību sākumā, pat neskatoties uz to, ka tik pat kā jau dzīvojam kopā. :D Vismaz aiztaupās strīdi utt., tomēr dusma - nu nejūtos es kā kārtīgās attiecībās un sports viņa dzīvē spēlē tik lielu lomu, ka konkurencē noteikti es zaudētu.

Bet zini, labāk ir, kad viņam ir hobijs, aizraušanās, nevis viņš katru nedēļas nogali nodzer un neredz savā dzīvē neko labāku :)

Tavā gadījumā galvenais lkm ir neteikt, ka Tevi tas neapmierina, necensties ierobežot vai likt izvēlēties (nu ja kas :D) :) Lepojies ar savu vīrieti, cieni viņa aizraušanos un, tici man, Tev tas nāks atpakaļ, vrbt ne uzreiz, bet ar laiku.

nemekle problemu, kur tas nav. priecajies, ka vinam ir darbs, kuru vins mil. priecajies, ka esi greizsirdiga sporta del, nevis citu meitenu / milako del. priecajies, ka tev pie saniem ir stabils virietis, kam ir stabils darbs. preicajies, ka tev vins ir.

atrodi sev arī sirdslietu vai mīļu nodarbošanos - tas arī viss :)

ar kādu sportu Tavs vīrietis nodarbojas?
domāju, ka droši vari iet uz viņa spēlēm un viņu atbalstīt.. tā ir tik pat kā būšana kopā, manuprāt.
savā laikā arī draudzējos ar sportistu.. bet biju tik ļoti sajūsmā par to, ko viņš dara, ka nemaz nejutos tā, itkā nāktos no tā ciest vai ko upurēt. galvenais ir Tava attieksme pret to, ko puisis dara. un sezonas jau arī mēdz beigties.. tā ka ar gaišu skatu nākotnē :)

priecājoes par to, kas ir. man treniņi ir 6x nedēļā pēc darba, draugam pēc darba ir savējie, laiks sanāk tikties varbūt kādi 2 vakari pa nedēļu, brīvdienās ļoti reti kad abiem ir brīvs laiks. tā, ka novērtē to, ka vismaz satiec viņu katru dienu ( ja pareizi sapratu )

domāju, vaina jau ir tikai Tavā domāšanā.
jā, arī man ir visu šo 7 kopdzīves gadu laikā bijuši brīži, kad pukojos, ka kkur spēļu dēļ ir jādodas vienai.
bet ikdienā biju viņa un viņa komandas lielākā līdzjutēja. ar lielu prieku un interesi sekoju līdzi rezultātiem, spēlētājiem, konkurentu komandām. pazinu visus, kas saistīti ar šo sporta veidu. max braucu līdzi uz spēlēm! tas ir bijis tāds liels un jautrs periods! svinības par uzvarām, sezonu noslēgumi! iesaku Tev izbaudīt to visu!
un arī parastiem cilvēkiem ir 4 dienas nedēļā treniņi!!! + darbs, studijas!!

Ludzu, ludzu neesi tik "mazina" un stulba, lai del tadam lietam izjauktu iespejams loti labas attiecibas! Sanem sevi rokas- un paskaties, sada izskatisties dzive ari pec laulibam! Ta ka izlem un pienem vai beidz cakaret puisim dzivi!;)

Es šobrīd gatavojos kāzām ar profesionālu sportistu - tātad, esam tikuši tālu :D
Bet, kopš es uzsāku attiecības, es apzinājos, ar ko man ir jārēķinas. Manā gadījumā - tie nav treniņi 4x nedēļā, bet gan var būt katru dienu - reti, kad mums ir kopā normālas brīvdienas. Ir vai nu treniņš no rīta, vai spēle vakarā. Un vidēji 2 reizes mēnesī viņš brauc izbraukumā uz nedēļu.
Jā, bieži nav viegli. It īpaši, kad gribas mīļotā fizisko klātbūtni, piemēram, pirms gada, biju slima, bija jādzer šausmīgi riebīgas zāles, no viņām bija slikti, bet es biju viena mājās. Gribējās, lai man kāds pienes ūdeni, bet mīļotais ir aptuveni 7000km tālu. Toreiz viņš ļoti pārdzīvoja, ka nevar būt ar mani..
Manuprāt, ja Tu vēlies saistīt dzīvi ar profesionālu sportistu, Tev ir jābūt arī labam psihologam - nav viegli, kad mīļotais ir dabūjis traumu, kas ietekmē viņa karjeru. viņš netiek sastāvā, vai kādas citas lietas - Tev ir jābūt stiprai blakus, jāmēģina rast kādi pareizi vārdi. Man bieži ir bijis tā, ka gribas sabrukt ar viņu kopā, pārdzīvot raudāt. Vienreiz arī neizturēju un sāku viņa priekšā histēriski raudāt, jo tik ļoti sāpējā, cik viņš pārdzīvo..
Tas jau protams, atkarīgs no sporta veida, bet toties, mums ir lielisks vasaras sākums kopā :) viņam ir aptuveni 1,5 mēnesis brīvs un tad sanākt daudz laba laika kopā :)
Vienīgais - visi dzīves lielie notikumi jāplāno, kad viņam beidzas sezona - kāzas, bērni :D jo nav viņam noteikta grafika visu gadu.

Es šajā pat bariņā.. esmu apprecējusi sportistu, vai kā būtu pareizāk teikt - viņš apprecējis mani :)
Nu jau esam kopā teju 6 gadus, esam izgājuši cauri ellei, esam dzīvojuši dažādās valstīs, esam dzīvojuši "kopā", kad viņš lielāko daļu laika ir pavadījis citās valstīs. Kā jau Peonija minēja - tie posmi, kad viņam iet slikti vai nu vienkārši fiziski, vai psiholoģiski..
Es nevienai savai draudzenei neiesaku satikties ar sportistu. Nevienai! Bet ja jau tomēr esi iegrābusies, tad pieņem to viņa režīmu. Es jau no paša sākuma zināju, ka nebūšu viņa dzīvē pirmajā vietā, vienmēr pāri visam tika nolikts sports. Mana dzimšanas diena? Nu neko, jāsvin bez viņa, jo viņam nākamajā dienā spēle. Ziemassvētki, Jaunais gads? A viņš nav Latvijā..
Pēdējos pāris gados gan prioritātes ir mainījušās, bet tur arī savu deva tas, ka viņam karjerā gluži vienkārši nepaveicās. Tas arī man bija (ir) grūtākais laiks - redzēt kā otrs sabrūk, kā sabrūk viņa sapņi uz kuriem viņš gājis padsmit gadus.. Ir jābūt blakus un jābūt stiprai.
Tāpēc nečakarē viņam prātu ar šo muļķīgo greizsirdību - vai nu pieņem, vai ej prom. Vieglāk nepaliks, to es apsolu :D

Te jau meitenes autorei raksta un ir labi jāsaprot, ka attiecības ar profesionālu sportistu nevar mest vienā katlā un salīdzināt ar citām attiecībām. Tur tiešām daudz kas atšķiras. Tāpēc ir labi, ja sportistu sievas un draudzenes tusē kopā un viena otru atbalsta. Jo tā kā pašam sportistam ir vajadzīgs atbalsts, tāpat arī sportistu draudzenēm neiet viegli.

Un es piekrītu, ka ar sportistu kopdzīve un attiecības ir jāpieņem, ja esi ieberzusies:) Bet ir daudz mazgadīgās, kas skrien pakaļ, karas kaklā un sapņo dabūt sportistu pašas nemaz neapzinoties un nestādoties priekšā, kāda tā dzīve patiesībā ir.

Sievietēm viss ir slikti, nestrādā- slikti, jo dīkdienis un dzīvo uz sievietes rēķina, strādā- atkal slikti, jo nav mājās tik bieži cik gribētos..:)

Un vai, jūsuprāt, ir vērts 'upurēties' attiecību labā, jo apzinos, ka mīlu viņu, tomēr ir tik ļoooooti grūti..

Nē, upurēties nav vērts - nevienās attiecībās.
Manējais kādus 3 gadus bija pusprofesionāls sportists (Latvijā tas nozīmē tāds pats, kā profesionāls, tikai nemaksā pilnu algu un paralēli vēl jāstrādā pamatdarbā :D).
Es tiešām nevienā, nevienā brīdī nesajutu, ka man būtu grūti.
Man patika viņu atbalstīt, iedraudzējos ar pārējām draudzenēm, sievām. Pavadījām laiku kopā iesildīšanās un spēļu laikā.
Citos brīžos, kad viņš treniņā vai uz spēlēm nebraucu līdzi vienkārši varēju darīt, ko gribu. Citreiz tāpat skatījos spēles tiešraidēs :)

Tiešām iesaku, apjaust, kas tev ir svarīgi un pieņemt lēmumu.
Žēl vīrieša, kas katru brīvu brītiņu velta tev, bet tevī tikai briest briesmīgais greizsirdības mākonis.

Pildspalva, zhanna ++

Ar svētkiem ir jārēķinās, ka vairumā gadījumu viņš nebūs mājās - pagāšgad nebija ne uz mūsu gadadienu, ne uz manu dzimšanas dienu. Šogad ir pretēji, man ir svētki, viņš abos gadījumos ir mājās, tikai vārda dienā nebija.
Es gan neteiktu, ka esmu ieberzusies esot attiecībās ar sportistu - es viņu ļoti mīlu, tādēļ pieņemtu jeb kādu (varbūt ar izņēmumiem :D) viņa karjeras virzienu. Ar šo konkrēto sporta veidu viņš nodarbojas no 3 gadu vecuma. Līdz ar to, no bērna kājas viņam ir bijis viens skaidrs mērķis uz ko tiekties un iet. Un es tagad viņam nesākšu pārmest, kādēļ viņa darbs ieņem mūsu dzīvē tik lielu lomu, būt greizsirdīgai utt. Drīzāk, es esmu laimīga, ka viņš var pelnīt naudu ar to, kas ir viņa sirdslieta, jo reti kuram cilvēkam izdodas apvienot darbu ar hobiju.
Lai arī mūsu abu dzīve (jā, arī mana karjera) ir pakārtota viņa sportam, tomēr viņš mani ceļ par savu galveno dzīves vērtību. Nekas cits viņam nav tik svarīgs kā es.
Es citreiz smejos, ka būs sportista otrai pusītei ir mans otrs darbs :D

Pirmāmkārtām jāsaprot, ka sports, tas ir viņa darbs. Treniņi tas ir viņa darbs.

Ja nav bijusi saskare ar šo sfēru var likties dīvaini, es arī kādreiz nevarēju saprast, kāpēc, piemēram, svētdienas rītā jāceļas un jāiet uz treniņu. Vai tad nevar izlaist, iedot sev brīvdienu?:) Bet tad es sapratu, ka tas ir darbs, par kuru maksā un par darba nepildīšanu piemēro soda sankcijas.

Vienkārši autorei jāiepazīst viss, jo tā sākot kaprīzoties ātri vien var visu izjaukt, jo šādiem vīriešiem tā jau dzīve ir ļoti lielā sapringumā un ja vēl mājās kāds spiež uz nerviem, tas iespaido viņa darba rezultātus. Un galu galā, kā jau teicu, gribētāju uz viņiem ir ļoti daudz.

Peonija, tas jau nebija domāts tā, ka ieberzusies tādā pavisam sliktā nozīmē un, ka es viņu nepieņemu. Ja es viņu nepieņemtu, diezvai mēs apprecētos :D Bet, ja es varētu izvēlēties šo pašu vīrieti kā ne - sportistu, tad ņemtu ne - sportistu :D

Njā.. tā jau ir, ka tas ir vnk jāpieņem, vai jābeidz čakarēt tas vīrietis. Padomā, vai pēc vairākiem gadiem Tu viņu nesāksi zāģēt par to, ka jums ir maz laika kopā...tad nav jēga turpināt šīs attiecības - lieki izšķērdēts laiks, salauztas sirdis utt.
Es gan nesūdzos, ka mums būtu ļoti maz laika kopā - ja neskaita izbraukumus, tad vakaros esam kopā. Kopā gatavojam vakariņas, skatamies filmas. Jā, citreiz gribētos tādas normālas brīvdienas, kad uz divām dienām varam kur kopā aizbraukt, bet es viņam NE REIZI neesmu par to pārmetusi. Tādēļ - vai nu Tu to spēj pieņemt, vai labāk izbeidz attiecības.

Īstenībā, es saskatu arī priekšrocības - piemēram, tad, kad ir mazi bērni. Viņam treniņš parasti ir līdz 13 vai 14. Viņš atnāk mājās, darbojas ar mazo, es tikmēr varu aiziet uz sporta klubu, pagulēt, pastaigāties, pie friziera, ar draudzenēm utt... Nav tā, ka es visu dienu esmu nogurusi, dabrojusies ar bērnu, taisījusi vakariņas un viņš pēc darba ap18 atnāk pārguris, grib tikai paēst un atpūsties. Protams, kad ir izbraukumi, tad drošvien ir grūtāk. Vēl praksē šis nav izmēģināts, bet man liekas daudz labāks modelis, nekā, kad vīrs strādā 8stundu darba dienu :)

Nu jā, redz, vīram treniņi ir vakaros, pa dienu viņš studē. Tad nu kā iziet no mājas ap 8, tā ap 20 ir atpakaļ. Brīvdienās arī ir prom, tā ka viss forši :D Bet nu tā ir, kad izlemj mainīt prioritātes, mainīt darba sfēru no sporta uz ko citu, vēl pāris gadi un tad jau būs brīvāks :)
Peonija, esmu 1000% droša, ka mūsu vīrieši viens otru pazīst. Maza tā Latvija, maza. Un sporta pasaule jo mazāka.

Nu, ja viņi ir viena sporta vieda pārstāvji un arī +/- viena gada, tad noteikti ;)

Nu jā, manam topošajam vīram ir cītadāk, treniņi no rītiem (ļoti reti ir 2x dienā) un spēles vakarā. Studēt arī var tikai tālmācībā, jo nereāli ir apmeklēt klātienes lekcijas, kur nu vēl rakstīt pārbaudes darbus :D