Es nojaušu, ka manis turpmāk rakstītais var likties muļķīgi, bet tomēr man tas uzdzen vielu pārdomām.
Mans, puisis, it kā jau lielisks, bet ar saviem mīnusiem, nesen atbrauca no reisa (viņš ir jūrnieks). Bija prom ļoti krietnu laiku, nesen atgriezās, un viss ir brīnišķīgi. Tikai tagad esmu apbēdināta, jo atbrauca viņš ar gandrīz tukšām rokām.
Manuprāt, ir tikai normāli atvest savai meitenei kādu skaistu, mazu, zelta nieciņu. Vai vismaz smaržas, es pat priecātos, ja būtu zeķes man skaistas atvedis, bet ne kā.
Nedzīvoju uz viņa kakla, nedz arī naudu viņam prasu, tādēļ man šķiet aizskaroši, ka man neko neuzdāvina. Galu galā es pus gadu viņu gaidīju, un tā jau nebūs gluži pēdējā reize.
Un ar visu šo es vēlos jautāt - skopulis, muļķis, vai arī es ne tā to uztveru?