Pēdējās dienas nemitīgi kašķi ar draugu. Es nesaprotu, ko es daru nepareizi.
Vakar staigājām pa veikaliem, meklējām viņam ziemas apavus. Viņš pacēla kurpes vienas, pienāca man klāt, es saviebos un teicu, ka man nepatīk. Tālāk pēc minūtes es pacēlu vienas, viņš nobļāvās pa pus veikalu pretīgā tonī "šitādas pastalas"? Man tas likās aizvainojoši un pazemojoši. Viņš uzskata, ka abi bijām vainīgi, bet es uzskatu, ka viņš izdarīja daudz trakāk kā es ar savu saviebšanos. Vakar salabām.
Šorīt es pamostos pirmā, viņš mostas vēlāk. Kad viņš pieceļas, 'pati sēžu pie datora dažus metrus tālāk, ar viņa austiņām, sūtu bučas, saku, cik viņš lieliski izskatās tāds samiegojies. Viņš ceļas, lai man iedotu buču, bet ierauga austiņas un atkal stulbā tonī: "Kāpēc tev ir manas austiņas"? Man atkal pretīga sajūta, es apvainojos, jo, kā manam mīļotajam var būt man kaut ko žēl. Viņš uzskata, ka atkal esmu sačakarējusi dienu, aizskrien prom un saka, ka tas nav normāli, ka man vienmēr viss ir slikti.
Jūsu domas? Vaina manī? Viņā? Vienkārši nederam kopā? Tas ir tik daudz prasīts gribēt mīlošas attiecības, kur šādas lietas nav no otra jāklausās? Vai arī man to nevajadzētu ņemt galvā?
899
