Darba kurpītes sāk plīst, džinas krīt nost - šopings sauc tā teikt. :D
Darbadiena pamazām iet uz beigām, bet maziņa skumja sāk parādīties. Kā Gain fast dziesmas tekstā - "Šonakt es negribu būt viens...". Ehh. Bet nē, nē, kušu CrazyMonday, nav vietas skumjām. Nevajag. :)
Vispār pēc sirds izkratīšanas šodienas beztēmā par mīlestības un attiecību tēmu ir tāds patīkams dvēselisks miers. Apziņa, ka neesmu viena tāda, kas gājusi cauri emociju ellei(laikam tā to vislabāk var raksturot).
Citādi pie lielām problēmām ir jautājumi sev - "kāpēc tieši es, kāpēc tas notiek ar mani, citiem tā nekad nav, citi tik laimīgi", bet nē, tā nu gan nav, ka man vienīgajai ir tādi grūti brīži un spēcīgi dzīves belzieni. Tikai nepārprast - nav runa par to, ka mierina fakts, ka vēl kādam iet čābīgi, bet gan apziņa, ka "Es neesmu viens." (manāma Lisas Nikolsas grāmatas ietekme uz domāšanas veidu, bet nu pašai prieks apzināties, ka pamazām viss sāk mainīties)
Man šodien tāds pļāpīgais noskaņojums.