Labs vakars, meitenes!
Īsti padomus negaidu, vienkārši gribas izkratīt sirdi... :/ varbūt būs arī kāda, kurai ir bijis līdzīgi.
Ir ļoti jocīga sajūta, ka dzīvē it kā viss ir, šajā gadījumā nerunājot par materiālām vērtībām,bet gan ģiemene, draugs, talanti, izskats, bet nekas ko daru nedod gandarījumu, zūd lietām jēga..Es tiešam negribu celt sevi kaut kādos augstumos, bet teikšu tā, kā to saka man apkārtējie, esmu draudzīga, ar ļoti skaistu ārieni, uzmanības netrūkst, ir draugs.. BET, sirdī ir tā, ka nekas vairs nesniedz prieku.. vienmēr esmu bijusi apzinīga-tagad nav nekāda spēka mācīties, biju draugam uzticīga- lauzu uzticību, jo man iepriekš to arī bija viņš nodarījis, liekas, ka attiecības brūk pa dienām...katru dienu pamostoties gribas atkal ātrāk aizvērt acis, aizmigt, un dzīvot tikai sapņos, vismaz tur es ceļoju,satieku fantastiskus cilvēkus, būtībā - jūtos brīnišķīgi, pat iemīlos! Gribas satikt savus bērnības draugus, kuri ir tālu prom, tie man dod spēku, un liekam justies viens otram vajadzīgi,bet tos es redzu tik reti, ka zūd tā sajūta, ka esi kādam vajadzīgs. Rodas sajūtas, ka tam ko es daru, nav nekādas jēgas! Katru dienu viens vienīgs jautājums- Kāda jēga??? Mani baida, ka drīz jau sāks rasties domas par to, kāpēc vispār jāēd, jāmācās, jāstrādā? Varbūt tā ir tikai rudens depresija? Bet man tā jau sen nebija bijis... Jūtos sagrauta, liekas, ka citiem veicas labāk nekā man.... :/ neviens no maniem draugiem pat nevar iedomāties, ka man , vienmēr pzitīvajam cilvēkam var būt ļoti slikti... bet neko darīt, sēžu te, asaras acīs, un gaidu to brīdi, kad spēšu atkal justies sievišķīga, visu varoša, spēcīga un ar neviltotu smaidu uz lūpām.
117
