Sarunas

Tas ir tāpat, kā uz ielas paprasīt cigareti ir normāli, bet gabaliņu šokolādes -"slimi".

cigaretes prasa pīpējošiem cilvēkiem, ja es ēstu šokolādi pa ceļam un man pajautātu gabaliņu, neliktos pārāk slimi :D

pa tēmu, man liekas, gan reliģija, gan sekss ir sarunas, ko nerunā ar pilnīgi svešiem, vismaz es nē.
nu varbūt vienīgi te, anonīmā internetvidē.

Nepiekrītu, jo Dieva izpratnes ir dažādas jeb precīzāk - Dievs un reliģija nav ar = zīmi. Taču, kad man viens draugs sāka skalot smadzenes par kristietību(kam viņš nesen bija pievērsies) un kā es vienā brīnumjaukā dienā sapratīšu, ko laižu garām, tad jā, man gribējās vienkārši teikt - lūdzu, vai varam runāt par ko citu?
Tomēr, ja cilvēks māk saprātīgi diskutēt, neuzspiežot savu, nebūtu problēmu runāt.

Par seksu nerunāju ar svešiniekiem - mani audzināja mazliet PSRS stilā, lai gan darbā bieži jokojam par divdomīgām tēmām! :D Bet ko, kurš un kā neapspriežam!
Par Dievu arī nekladzinu visiem, ticu Dievam, bet ne baznīcai. Man nepatīk runāt par Dievu, man tas tā kaut kā baigi liekas. Es varu pateikt, ka ticu Dievam, bet sīkāk tēmā nevēlos ar svešiniekiem iesaistīties. Manas attiecības ar Dievu ir mana darīšana.

Es sliecos piekrist šim apgalvojumam, jo tomēr mūsdienās novērojams, ka ticības jautājums ir daudz sensitīvāks par jautājumiem saistībā ar seksu. Bieži cilvēki, kas pieder kādai noteiktai reliģijai izvēlas to nereklamēt, reizēm pat slēpt, lai netiktu nosodīti kā "psihie, kas tic kaut kādām pasakām". Cilvēki tiešām aizdomīgi raugās uz ticīgajiem, vienalga, vai viņu Dievs būtu Buda, Allāhs vai Jēzus Kristus. Par seksu runājam labprātāk, jo tā mūs ir iemācījis jaunais laikmets - tas viss taču ir dabīgi u.t.t.

Neteikšu, ka es esmu ļoti ticīga, bet galīgi neticīga arī neesmu, tāpat es arī ļoti cienu garīdziniekus un reliģiozus cilvēkus, tomēr pilnīgi godīgi - es labprātāk runātu par seksu nekā par Dievu un garīgām tēmām, jo sekss, kaut arī ir komplicēts, tomēr ir stipri vienkāršāks, vieglāk izprotams un noformulējams process nekā, piemēram, dievkalpojums.

P.S. Par šī apgalvojuma patiesīgumu varam pārliecināties arī te, cosmo - cik daudz mēs te runājam par tām garīgajām lietām? Un cik daudz par seksu?

Pašas reliģijas varbūt nav tik drausmīgas, vienkāŗsi besī ārā cilvēki, kas tās praktizē!

Es varu pateikt, ka ticu Dievam, bet sīkāk tēmā nevēlos ar svešiniekiem iesaistīties.

+

Un, kaut arī pati ticu, ciest nevaru cilvēkus, kas runā par to, savu ticību uzspiežot citiem, vai nosodot tos kuri netic.

Par seksu nerunāju ar svešiniekiem - mani audzināja mazliet PSRS stilā, lai gan darbā bieži jokojam par divdomīgām tēmām! Bet ko, kurš un kā neapspriežam!

Man tiesi tapat, esmu tomer parak puritaniska, lai ko tadu apspriestu publiski. :D Es tadas lietas neapspriestu pat ar draudzenem un gimenes locekliem. Vienigais cilveks kam es ko tadu uzticetu ir ginekologs vai kads seksologs. :D Tapat ka Roksanda, es varu pateikt, ka ticu Dievam, bet iedzilinaties sikakas detalas tomer nevelos. Parasti sarunas par religiju tik un ta katrs sturgalvigi megina aizstavet savu taisnibu un nepienem to kas ir atskirigs.

štank esmu vīlies tevī.
reliģijas ir tās, kas nogalina visvairāk cilvēku pasaulē.
reliģijas ir lielākais ļaunums, kas pastāv.

Sekss tiek bāzts un uzspiests visur un visādos veidos - tas vairs nav ne intīms, ne noslēpumains, ne personisks. Par to tad arī ar svešinieku nav grūti parunāt, jo nu kas tur tāds?... Reliģija gan nav tik viennozīmīga, no tās baidās un izvairās, tā rada neērtību un strīdus.

Es ari jutos neerti, ja kads ar religiju apsests pazina megina mani taja ievilkt. Ka paklausos ko vins runa, pilnigi liekas krisha pojehala. :D Jebkura veida apsestiba nodara launumu.