Smaga slimība un tuvinieki.

Ja radiniek zin, tad pēdējo laiku var pavadīt pilnīgi citā veidā - kārtīgi izrunājoties, darot kopīgas lietas, esot blakus.

Iespējams, cilvēkam ir bail , ka tie radinieki ir it kā "piespiesti" lietas netiek darītas no brīvas gribas , bet tapēc , ka cilvēks drīz mirs ....

Tie,kam jāmirst jau nerunā no sērijas- vai es miršu? vai man sāpēs? utt. viņi grib izteikt tādas lietas kā, ko darīt ar māju, ko ar īpašumu, ko obligāti jāieliek zārkā, ko noteikti negribētu..nu tādas lietas, par ko vairums domā. Grib izrunāt situācijas,kurās ir kaut kas pārprasts. runā par skolas laikiem,kad blēņas darīja..un vajag vienkārši uzklausīr,jo lielākoties nav nav dialogs.

jaiekraj nauda berem.

clvēks vēl nav miris, bet jau krāj naudu bērēm??????

pirms gadiem vecie ļaudis jau sev zārkus šķūņos turēja. nopirka kad bija nauda un glabāja līdz nāvei. nav jau slimniekam jāstāsta- eu , zini, es tavām bērēm naudu krāju. bet nav jau jādzīvo kaut kādās ilūzijās,ka nu tik notiks brīnums. Ir jābūt gatavam.

pirms gadiem vecie ļaudis jau sev zārkus šķūņos turēja. nopirka kad bija nauda un glabāja līdz nāvei.

veci cilvēki un ar nāvējošām ( tā var teikt !? ) slimībām slimi, tās ir divas atšķirīgas lietas ...

Smaga tēma, ļoti smaga tēma

bet nav jau jādzīvo kaut kādās ilūzijās,ka nu tik notiks brīnums. Ir jābūt gatavam.

ļoti tuva cilvēka nāvi es nespētu pieņemt vēl kādu laiku pēc tās nāves un noteikti nebūtu tam gatava. jo nu pieņemot ja man būtu jākrāj nauda bērēm, tātad tas ir man ļoti tuvs cilvēks...bet tas jau tikai man, ir daudzi kas spētu samierināties, pabimbāt 1 reizi un miers.

Emocionāli cilvēks nekad nebūs gatavs kāda tuva cilvēka nāvei. es būtu gatav nomirtpirmā,laiman man nav jābēdājas par nevienu, nevienu tuvinieku, bet nu ir jābūt gataviem kaut kādā mērā. lielākoties cilvēki paši par bēru naudu ir padomājuši,ja zina,ka radi nevarēs atļauties utt.

veci cilvēki un ar nāvējošām ( tā var teikt !? ) slimībām slimi, tās ir divas atšķirīgas lietas ...

Jā, jā...ja vecs, tas nozīmē,ka naudu jau jāsāk krāt ōmītes 80 gadujubilejā un ja nāvejoša slimība, tad naudu vispār nevajag, jo notiks brīnums?
nu comoon..nav starpības vecs vai jauns...nāve ir nāve. bēres ir bēres. tas nevienā gadījumā nav vieglāk- vecs vai slims. sāp tāpat.

čāča, nezinu , kā Tev , bet manuprāt, morāli vieglāk ir palaist savu omīte 80 gados, apzinoties , ka mēs visi būsim veci , nekā mammu , kurai 50 .... Piedod, bet man tiešām šķiet, ka par naudas lietām tādos brīžos domāt, kur nu vēl runāt neklājas ...

Nenovēlu but šādā situācijā nevienai, bet nu..tā ir. Par to vajag domāt.
Nva jau tā,ka-ja pasaka,ka audzējs ir- kāds uzreiz domā- o, jākrāj nauda bērēm utt.. bet nu katrā ģimenē šīs lietas pāarunā tāpat. ne sākumā, bet kad paliek sliktāk noteikti.
Man nevienu nebija vieglāk "palaist". Man visi radi ir mīļi, neatkarīgi no vecuma. Vecmammu aizvadīt bija ellīgi mokoši, tikpat mokoši cik onkuli 42 gados.

Tā krustmāte reizēm grib runāt par nāvi. Neviens negrib ar viņu šo tēmu apspriest, jo ir sāpīgi, bet viņa pienāk un saka, ka viņa grib izteikt to, kas viņā ir.

Nu tad arī jārunā par nāvi. Tā ir tā tēma, kas viņus uztrauc. Nevis tas, vai dālijas izraktas un ngolabātas.

Par autores jautājumu - nē, nav tiesību atklāt.

Nenovēlu but šādā situācijā nevienai, bet nu..tā ir.

Pilnīgi piekrītu ....

Kad manam vectēvam (lai viņam vieglas smilti) tika atklāts vēzis tad tika pateikts viņa sievai kas un kā, bet viņam nekas netika teikts viņš tikai nojauta kas un kā. Un viņam pēc operācijas tika iedots klāt vēl pus gads tikai.
Protams tuvākie radi un ģimene to uzzināja, bet no vecmāmiņas, jo opis nevēlējas pat domāt ka viņš ir slims. :(

Es laikam buusu viena no taam,kura negribeetu zinaat,cik ilgi palicis utt
Cilveeki ir tik dazaadi.Vieni negrib teikt neko tiesi taapeec,ka domaa-visi radi tagad naaks ciemos tikai taapeec,ka slims uttCitiem atkal patiik par to runaat-iipasi veciem cilveekiem.Viniem patiik sagatavot sevi...Man nepatiik ,ka aarsti saka tiesi ,cik ilgi palicis,jo kaadreiz ir kluudijusies un tad ir taada neveikla sajuuta-radinieki nevar sagaidiit taa tuvinieka naavi.Izklausaas traki,bet es esmu tik biezi noveerojusi saadus gadijumus praksee.

Es arī negribētu iepriekš zināt par tuvinieka slimību. Kad pēkšņi nomira mana mamma, es daudz prātoju, kā būtu bijis ja es iepriekš būtu zinājusi par viņas sirdskaiti (ka viņa aizies) un nonācu pie viennozīmīga secinājuma, ka labi vien ir, ka nezināju. Lieki pārdzīvojumi vien būtu bijuši

Es vienkārši nezinu ko darīt? Uzzināju par viena cilvēka slimību un šis cilvēks man palūdza nevienam neteikt. Bet šie tuvākie cilvēki saprot/redz, ka kaut kas nav kārtībā, grib palīdzēt, saprast kas notiek, bet viņiem neviens neko nesaka. :(

Noteikti nee, ja cilveeks negrib to atklaat. Galu galaa, tachu vissmagaak ir slimniekam, kursh mirs, nevis tuviniekiem. Primaarais ir ljaut slimniekam nodziivot savu atlikusho dziivi taa, kaa vinjsh to veelaas un ja vinjsh negrib, lai apkaarteejie saaktu apieties ar vinju kaa ar jeelu olu tikai taapeec, ka vinja dienas ir skaitiitas, taa ir vinja briiva izveele un tiesiibas. Un tomeer ir vieglaak, ja aiziet tad, kad to paareejie negaida, nevis kad ciesh kopaa ar slimnieku meeneshiem ilgi. Taapat seeru periods peec naaves no taa nemainaas, tik mainaas peedeejaas atminjas ar cilveeku.
cilvēks varbūt ir egoists, ka nesaka. bet tās ir viņa tiesības. [/quote
Ja dienas ir skaitiitas, cilveekam ir tiesiibas buut egoistam.

Man nav atbildes uz šāda veida jautājumiem.
Bet, Ķepa, es laikam cienītu šī cilvēka izvēli.
Turies arī Tu, jo Tev acīmredzami šis cilvēks uzticas..

Smaga tēma, smaga.. :(

es gribētu zināt. jo man bija vectēvs, kas slēpa šo faktu, ka laika vairs nav daudz atlicis. un pēkšņi vienu dienu palika slikti un aizveda uz slimnīcu un pēc pāris dienām nomira :( tas man bija ļoti smagi. man bija 16 gadi, sācies ballīšu un izklaižu laiks, mazāk dzīvojos pa mājām, bet, ja būtu zinājusi, ka vectēvam smaga slimība, noteikti būtu pavadījusi pēc iespējas vairāk laika ar viņu :(

Vai šī cilvēka tuvākie - dzīvesbiedrs/e un bērni ir tiesīgi uzzināt par šo slimību, ja slimais cilvēks nevēlas to viņiem atklāt?

Tādā gadījumā nav tiesīgi uzzināt, jo slimais cilvēks pats to izvēlas.

Bet, ja ģimenē ir saticīgas attiecības, tad parasti to netur noslēpumā no tuviniekiem.

Pati esmu šim visam gājusi cauri, jo omītei atklāja 4. stadijā onkoloģisku saslimšanu. Bet viņa bija malacis, turējās labi un divus gadus vēl pavadīja ar mums. Ļoti viņu atbalstījām.

Atceros, ka braucām uz pirmo operāciju, tad mamma omai vēl mierinot teica - nu, ko, tagad visi esam gatavi karam!

Bet nu uzvarējām pāris cīņas, be karā zaudējām. Galvenais ir dod cilvēkam atbalstu,protams, ja viņs to vēlas. Mēs bijām ļoti tuvi un saliedēti.