sveikas! :)
sākšu ar to, ka pirms nepilniem 2 gadiem izbeidzu 6 gadus ilgušas emocionāli grūtas attiecības. Ar tām esmu jau labu laiku tikusi skaidrībā, savas domas un jūtas sakārtojusi. Jaunas attiecības kopš tā laik veidojusi neesmu, savu laiku veltīju tikai darbam un hobijiem.
Darbojoties organizācijā, kas saistīta ar vienu no maniem vaļaspriekiem, iepazinos ar kādu ģimeni, kurā ir dēls mana vecumā. ar viņu man tieša kontakta nav, zinu, ka draudzenes viņam pašlaik nav, jo iepriekšējā ar viņu bijusi kopā tikai naudas dēļ. uzreiz pamanīju, ka starp mums uzplauka kaut kādas simpātijas. Esam tikušies vēl dažas reizes un tā arī tas ir palicis tikai smaidu un nepārtrauktu skatienu līmenī. Šajā ziņā esmu ļoti konservatīva, uzskatu, ka vīrietim tomēr būtu pirmajam jāizsaka uzaicinājums. Cik esmu uzzinājusi, viņš ir samērā kautrīgs, lai gan ļoti izskatīgs, laikam arī grūti uzticas meitenēm pēc iepriekšējām attiecībām. Tā jau esmu diezgan drosmīga, bet nu negribas izgāzties pēc pilnas programmas :D un jaunu personisko drāmu ne tik vairs negribas. ko darītu tu?
154
