Pieklājības normas bērniem

:)

Nesūtīt visus dirst, nespļaudīties un turēt muti ciet.
Ar pārējo vēl var kaut kā tikt galā.

Štank, es jau pati atradu zelta likumus http://pesimismsnemirst.wordpress.com/2011/06/21/dazi-pieklajibas-zelta-likumi/ :D

Kādēļ nevar uz ielas runāt pa telefonu?
Nu jāievēro visas pieklājības normas, grūti tā uzskaitīt, vairums ir tik pašsaprotamas, ka grūti iedomāties. Kaut vai tā pati atraugāšanās. Tāpat vecākus cilvēkus uzrunāt uz "jūs", teikt "lūdzu", "paldies", mācēt atvainoties, nerunāt rupjības.

nereti atraugājas pie galda pat pieaugušie, līdz ar to bieži vien paši nepareizu piemēru rādām

Cienīt vecākus (lai gan šī cieņa vecākiem pašiem būtu jānopelna) un ģimeni (brāļus/māsas), nebāzties pa vidu sarunām ar saviem "es, es..man man" ik pēc 3 minūtēm (tas gan vairāk mazākiem bērniem aktuāls). Ja skolā - stundās turēt mutes ciet un netraucēt pārējiem klasesbiedriem un skolotājam, neapcelt skolas biedrus dēļ viņu materiālā stāvokļa, ģimenes stāvokļa (piem., ja ģimenē kāds ir alkašs) vai fiziskiem trūkumiem.

Vispār jau tās pašas pieklājības normas, kuras attiecas uz pieaugušajiem, tās arī uz bērniem, nav starpības.

chuksene, minēju, ka skaļi runāt ir nepieklājīgi:)

Personīgi es uzskatu, ka visas šīs pieklājības normas iemāca vecāki. Bērni ņem piemēru no saviem tuvākajiem. Ko darīt tiem bērneļiem, kam vecāki nav tādi? Tēvi rupji tēviņi un mātes rupjas mātītes? :D
Domāju par brāļa dēla draugiem. Pats brāļadēls ir pieklājīgs , bet viņa drauģeļi gan tādi nav. Tiešām žēl, ka ir "sakūlies " ar tādiem. Vispār domāju parunāt ar tiem puišiem... tik ko un kā teikt?

Ko gan svešs cilvēks var pateikt puišeļiem, kam jau ~10 gadu? Pasūtīs Tevi tālāk un samaitās tikai garastāvokli. Bet es īsti tam neticu, ka viens bērns no draugu bariņa ir svētais un visi citi baigie rupekļi - kas tad viņiem kopīgs?
Lai vecāki savus bērnus audzina, bet Tu labāk runā ar savu radinieku, lai izbeidza ar tādiem pīties.

12 gadi, zinu, ka šajā vecumā es būšu tas cilvēks, ko viņi vismazāk klausīs. Bet riebj klausīties tās rupeklības.
Kas kopīgs? Sporta treniņi un dzīvokļu mājas sēta.
Abi brāļadēļa puišeļi ir no jautkas ģimenes, tajās pulsē arī citu rases asinis. Varbūt tur arī tie jaukie vārdi , kas nāk no bērneļu mutēm radās.
Savu par svētko nenosaucu, teicu, ka ir pieklājīgs. Loģiski, ka pieļauju domu, ka mans rada gabals arī runā tādas rupeklības. Visiem zināms, ka tās ātri pielīp.
Man īsti negribas norādīt ar ko draudzēties un ar ko ne.

par šo visu ir jādomā, jārīkojas līdz ko bērns piedzimst- to sauc par audzināšanu. Strādāju bērnudārzās ar 2-3gadīgiem bērniem, pēc pāris dienām ir skaidrs, kā bērnu audzina/neaudzina mājās

Nu vienīgā situācija, kurā domāju, ka var un vajag svešam bērnam aizrādīt par mutes palaišanu ir brīdis, kad tāds atrodas Tavā (Tavu radu) mājā vai Tavā sabiedrībā. Savādāk nespēju iedomāties KAD un KĀ ko varētu teikt - pa logu bļaut, lai aiztaisa mutes?

Protams, ka to visu iemācas ģimenē, bet labot arī var.
Jā, tas nenotiks vienā dienā, nedēļā vai mēnesī, bet labot var. Paies laiks un pūles. Bet ja nedarišu tagad, neizdarīšu nekad. Kamēr tā mīkla vēl mīcāma- tā jāmīc!
Tik atliek jautājums- kā?!!

par to telefonu :D neizklausās pēc nepieklājības piemēra, bet tas ir šausmīgi, kā pirmklasnieki kliedz pa telefonu :D lielajā autobusā otrā galā esot var dzirdēt kā kkāda sīkā savai draudzenei atstāsta, līdz kurai pieturai jau tikusi, pēc cik sekundēm kāps ārā :D vnk kliedz :D
tas pats vnk runājoties, pat bez telefona, tie sīkie kliedz un neaizdomājas, ka citi viņus dzird un vēlētos nedzirdēt :) nekas rupjš jau nav un man liekas mīlīgi, bet var nokaitināt

skaya, tā arī plānoju rīkoties. Tik jācenšas būs piemeklēt katrai situācijai kāds stāstiņš un piemērs, lai to visu dramatizētu .:D

Sīkie bļauj pa telefonu,jo domā,ka viņus nedzird. Vakar zvanīja mazā māsa, runāja tik skaļi,ka pat neliku telefonu pie auss klāt :-D

Bērni ir morāli puskurli, jo bērnudārzos/pirmajās klasītēs viņi piekopj taktiku - kurš skaļāk bļauj, to uzklausa vai tam ir taisnība. Vēlāk jau runā normālā frekvencē.

Manuprāt, tas, kas visvairāk trūkst mūsdienu bērniem, ir cieņa pret vecākiem cilvēkiem. Kad redzu kādu sīko runājam pretī pieaugušajam, lamājoties, spļaudoties vai vienkārši nepalaižot vecākus cilvēkus apsēsties, paliek tiešām skumji. Bet nu ko darīt, ka vecāki atļauj saviem bērniem pilnīgi visu, ko viņi vēlas un neuzskata par vajadzīgu iemācīt elementāras pieklājības normas.