Bērns tā uzvedās, jo nesaprot, ka Tu neesi vainīga, ka bērna mate pati nevar atnākt pakaļ uz b vai savākt uz savu māju, lai paliktu pa nakti. 4 gados bērni ir gudri, bieži vien arī izlutinati un kāpj pieaugušajiem uz galvas, ebt problēma ir ta, ka pieaugušie nepaskaidro bernam normālā valodā ta pat kā skaidrotu otram pieaugušajam. Ja māte grib, lai bērnu paņem no bd tu, tad jau no rīta bd atvadoties ir bērnam jāizstāsta, ka pakaļ būs tante Ginta un tad vedīs tur un tur un darīsiest to un to. Loģiski, ka viņa ir šokā, ja pēksņi uzrodas ne tas cilvēks, ko viņa gaidījusi.
Un par to, ka māte tev telefona sāk bļaut, lai nemāci dzīvot un audzināt... tas cilvēks vnk netiek galā ar sevi, savu bērnu un visām emocijām viņai ir tāds kokteilis reizē: vainass sajūta, ka bērnu atkal pati nevar izņemt (šo sajūtu varbūt viņa pati nemaz neapzinās, bet iekšā viņa ir katrai mātei), kauns no apkārtējiem,ari tevis, ka bērns ir izlutināts, bezspēcība un nezināšana kā audzināt savu bērnu, sajūta, ka viss par vēlu, jo, protams, ka vieglāk audzināt ir tad, ja sāk to darīt no dzimšanas, tagad bērnu ir jālauž, katru dienu jabūt konsekventiem un jāmēģina mežonēns pārvērst par saprātīgu būtni. Bērnu mīlēt, tas nenozīmē lutināt, mīlēt tieši nozīmē būt stingram, audzināt tā, lai vēlāk sabiedrībā nebūt problēmas iekļauties, jo mezā jau reti kurš izvēlas dzīvot visu mūžu un viens pats niķoties.
Es tavā vietā mēģinātu kadu laiku distancēties no situācijas, vai arī sirsnīgi izrunaties ar bērna vecākiem, ja tiešam gribi palīdzēt. Sāciet ar to, ka visiem, kas piedalās pieskatīšanā ir vienādi noteikumi pret bērnu.
738
