Jūsu mammas.

Noteikti negribētu būt tāda kā mana mamma. Viņa vienmēr teica, ka mani bija neprātīgi gaidījusi (esmu vienīgais un vēlais bērns) un mīlējusi. Bet es redzēju tikai nežēlīgu kontroli un nepārtrauktu manipulāciju. Plus pie visa tā viņai raksturīga tāda laucinieciska uzvedība - i lamājas sulīgi (kuce, mauka, sūds u.tml.), i rokas labprāt palaida.

Šobrīd, kad esmu tālu - attiecības var nosaukt kā normālas, bet arī tagad gadās, ka viņa spēj man sabojāt garastāvokli un cenšās manipulēt no attāluma ar visādiem līdzekliem. Nu smagi...

Lai gan es zinu, ka viņa no visas sirds grib to pašu labāko man, taču viņas metodes ir galīgi garām. Viņa to nespēj saprast un visā vienmēr vaino mani...

Es savus bērnu gribētu audzināt mazliet stingrāk kā audzināja mūs, mazliet vairāk ierobežot, jo diez vai es spētu uzticēties saviem bērniem tikpat ļoti kā mamma uzticējās man. Bet man tāpat šķiet, ka man ir vislabākā mammīte pasaulē!

Es noteikti negribu but ka mana mamma.
Pedejos 2 gados esmu sapratusi, ka es vinu loti milu, sapratu to ta, ka man sap sirds, ja vinai sap, man loti sap vinas veselibas problemas. Bet kadu bridi mani saustijas domas, vai es savu mammu patiesam nemilu, mani tas satrauca, jo butiba jau vina mani mileja, nepameta, kaut bija tikko 19 gadus veca, kad piedzimu, iespeju robezas minimums izdzivosanai vienmer ir plus minus bijis. Negribejas ar savu attieksmi vinai likt domat, ka vinu nemilu, bet pavadot ar vinu viena telpa vairak par paris minutem man zuda kontrole, kaitinaja vinas jautajumi, lai ari tie butu pilnigi normali, kaitinaja, ka vina ed, ka sez, ka dara visu, bet tas laikam tapec, ka agra berniba vina mani diezgan dauzija, ne pa dibenu, bet kur pagadas ar tadu lielu naidu, ka ari ar to pasu naidu pateica man, ka velas kaut es nebutu piedzimusi, kad man bija kadi 10 gadi un es snuksteju, jo vina mani cela, lai es eju paliga uz kuti 5 no rita vai pat agrak, pirms tami mani kartigi nosaukaja un tad sito pateica, ilgu laiku tas skaneja manos murgos. Ja un tad pusaudzu gados gribeja but draudzene, bet man tas viss likas tik samaksloti, tik nedabiski, tapec laikam kaitinaja viss. Es milu mammu, bet man zel, ka vina man ieaudzinaju savu nepasparliecibu, neuznemibu.
P.S. Mans tetis ari ar mani nerunaja pusgadu, 3 menesu , paris nedelas, loti biezi par visadiem sikumiem, viena dzivokli dzivojot, un tad viena diena saka runat it ka nekas nebutu bijis,vai ari, ja kaut kads baigais aizvainojums, tad mamma man pateica, kura istaba un cikos man jabut, lai atvainotos:)

Es domaaju ,ka mana mamma bija loti laba,bet tomeer esmu maaciijusies no vinas savaa dziivee ,izskaust paaris lietas!
Vienmeer ar saviem deeliem esmu runaajusi kaa lidziigs ar liidziigu.Arii tagad runaaju ar daudz jaunaakiem cilveekiem ,kaa ar liidziigiem,ieklausos ,maacos!Tas bija kaut kas,kas mammai nepatika.Vina uzskatiija ,ka jauns cilveeks nespeej runaat "uz viena vilna valodaa" ar vecaaku cilveeku.

Lasu un šausminos kādas dažas mātes ir briesmīgas! Atvainojiet meitenes, es zinu, ka mamma ir tikai viena jums un m;il jau tāpat, bet dažas lietas mani vnk šokē!

Viņa mums bieži teica, ka esam viņai Dieva sods, tiaki viņa nesaprot, par kādiem grēkiem.

Pāris gadus iecienīts līdzeklis bija draudēt ar pašnāvību - katra strīda laikā bija histērijas, draudi pakārties, tāds riktīgs terors.

velas kaut es nebutu piedzimusi, kad man bija kadi 10 gadi un es snuksteju, jo vina mani cela, lai es eju paliga uz kuti 5 no rita vai pat agrak, pirms tami mani kartigi nosaukaja un tad sito pateica, ilgu laiku tas skaneja manos murgos.

Drausmas! Meitenes, nespēju iedomāties kāda ir bijusi jūsu dzīve! :(


Mana mammīte pieķēra mani 12 gados, ka es pīpēju! Ziniet ko viņa darīja? - SMĒJĀS! Viņa vnk smējās, ne ļauni, bet par faktu, ka 12 gadīgs skuķis grib būt pieaudzis! :D Kad viņai jautāja - kāpēc mani nelamāja, viņa atbildēja, ka nevarēja, jo nāca smiekli!

Mana mamma ir ļoti jauka, attiecības vnm bijušas labas, nekad nav bijis tā, ka viņa man kko kategoriski aizliegtu un tā dēļ rastos strīdi utt..domāju, ka savus bērnus audzināšu līdzīgi, varbūt pat būšu nedaudz prasīgāka un tā :)

Grūta tēma :D. Es nevaru tā pateikt, vai mana mamma ir forša vai neforša, viņa vienkārši ir mana mamma. Mēs vispār ģimenē esam katrs savādāks, bet tomēr kkā ir tās atticības, ka daudz kas besī ģimenes locekļos, bet esam spējuši ar to sadzīvot ;D. Katrā ziņā novērtēju mammu, jo viņa ir daudz ko upurējusi mūsu labā, patiesībā, visu savu dzīvi. Šaubos, ka tā spētu. Kaut kādā veidā jau audzinātu savus bērnus kā mani vecāki, bet arī savādāk, jo mani vecāki tādi neaktīvi - nekad nebija tādu izbraukumu, nebija nekādas mākslas/mūzikas skolas utt., kas ļoti ir ietekmējis manas komunikācijās spējas un sagādā man šobrīd ļoti lielas grūtības - es tiešām negribu, lai mani bērni būtu tādā ziņā līdzīgi man, negribu, lai viņi iziet cauri līdzīgai dzīvei.

Tā kā diskusija ielikta pie sadaļas par labām lietām, īsti rakstīt negribējās, jo, kā jau reiz minēju citā diskusijā - nekad mūžā negribētu viņai līdzināties.

Es savu mammu dievinu, bez maz vai varētu lūgties pie viņas portreta :D protams, viņai ir arī mīnusi(asā mēle un stingrība), kuri likuši man arī ciest, bet pa lielam esmu piedevusi. Es apbrīnoju viņas garīgo spēku, darba spējas un spēju sakārtot savu dzīvi. Es gribētu būt pirmkārt, tikpat spēcīga kā viņa. Audzināt es gribētu līdzīgi, t.i., tikpat veiksmīgi spēt ieaudzināt garīgās vērtības, mērķtiecību un gribasspēku (šīs lietas man piemīt daudz, bet ne tik daudz cik viņai).

Mana mamma ir tieši tik forša, ka savus bērnus es vēlētos uzaudzināt tikpat demokrātiskā režīmā, kāds bija man. Gribētos, lai viņa vairāk uzmanības pievērstu sev kā sievietei un būtu pārliecinātāka par sevi, bet kā cilvēku, (kurš vēl jo vairāk ir mana mamma), es viņu mīlu.
Domāju, ka esmu diezgan atšķirīga, salīdzinoši ar viņu. Ir arī lietas, ko darītu citādāk, bet tas ir normāli.

Vai gluži pretēji- Darat visu, lai nebūtu tādas kā sava mamma?

Tieši tā!!!!

Cik dīvaini,jau no aptuveni 12 gadu vecuma allaž esmu pie sevis domājusi par to,kāda NEgribu būt,kad izaugšu - proti,nevēlos būt kā mana mamma.

Protams,viņa ir darījusi daudz,lai mani uzaudzinātu - galvenokārt,jau finansiāli. Bet emocionāli... Nav devusi man gandrīz vai neko. Pati bieži paziņo - "jā,esmu neiecietīga,nu un? Paciet!"

Skumji,protams,ka tā,jo mammu jau ļoti mīlu un cienu visu,ko viņa manā labā ir veikusi,bet es nezinu,kam būtu jānotiek,lai es audzinātu savu bērnu tā,kā viņa audzināja mani.

Mana mamma - mans paraugs dzīvē. Daudz strādājusi, lai mums būtu tiešām viss, kas nepieciešams. Bijusi blakus, vienmēr atbalstījusi un nekad nav ierobežojusi. Es noteikti būšu stingrāka, man raksturs savādāks, neciešu nevīžību. Neciešu, ka nevar aiz sevis savākt, novākt un palīdzēt. :D :)

Es neaudzinatu savu bernu ka mani vecaki, bet noteikti kko aizgutu, jo galu gala neskatoties uz pavirsu audzinasanu esmu izaugusi tiri sakariga.

Bērnībā man no mammas bija bail. Viņa bija stingra, bet tikpat ātri cik varēja kliegt, tikpat ātri arī varēja pienākt apmīļot. Tāds raksturs. Jā,ir viņa devusi gan man gan māsai kārtīgi bietē, bet labāk neteikšu kā. Lai vai kā, es viņai piedodu. Atceros tos jaukos brīžos un aizmirstu tos, kuros viņa pēkšņi palika tik dusmīga. Tagad viņa vislaik ir mīļa un jauka, var parunāties,katru dienu sazvanāmies, bieži tiekamies, viņa vienmēr saka, ka mani mīl un visu darīs priekš manis, par to arī paldies. No viņas gribētu iegūt tikai šo beznosacījumu mīlestību, jo priekš manis un māsas, viņa pat ir pati vecās drēbēs staigājusi un neēdusi lai tik mums ar māsu ir. :)

Mana mamma ir vislabākā, visskaistākā, stiprākā un gudrākā. :P : P :P :P :P :P

man ir forša mamma, citreiz man viņa kaitina un liekas, ka viņa dara visu nepareizi un vispār pat necenšas saprast vai iedziļināties, bet tik un tā viņa ir labākā.

Kopš es pati esmu māte, esmu sākusi labāk saprast savu mammu - to, kāpēc viņa darīja tā un nevis citādi. Taču kopumā ceru, ka nepieļaušu audzināšanā tās kļūdas, ko pieļāva viņa, audzinot mani. Ceru, ka man arī tas izdosies - tomēr laiki un informācijas gūšanas iespējas ir citas.

par spīti lielajiem kašķiem un sāpīgiem brīžiem, kad liekas, ka miesīga māte tevi nedzird, viņa cenšas atdot pēdējo, kas ir, lai tik man būtu labi. :)
Bet tā ir vienmēr, manu mammu nesaprata viņas mamma (mana ome), mana māte nesaprot mani un es brīžiem nesaprotu viņu, bet tas viss ir tāpēc, ka katrai ir savi dzīves pārbaudījumi, kurus nepiedzīvos cita, turklāt savādākos laikos..

Par jautājumu, vai bērnus audzinātu tāpat, nevēlos pat atbildēt, jo bērni nebūs.

Bet principā mana māte nekad nav man bijusi māte. Finansiāli viņa mani nodrošināja, bet es nekad neesmu no viņas jutusi mīlestību, varbūt pret brāli, bet pret mani - nekad. Tas vienmēr sāpēja, ka uz mani sakliedz, bet ar brāli normāli runājas. Kaut kā vienmēr bija viņa pusē. Kā arī nācās visu bērnību klausīties viņas kliegšanu uz tēvu, kad kaut kas nepatika, strīdos tika iepīti tādi izteicieni, kā - dzīvoju es ar trīs kropļiem/invalīdiem, labprāt ietu prom, nekas no tā visa neesot vajadzīgs, vēljoprojām atceros, kā maza būdama savā istabā sēdēju raudādama un baidīdamās, ka viņa ienāks pie manis. Atstājis atspaidu uz psihi ir, diemžēl. Kā arī šķita, ka viņai neinteresē, kas ar mani notiek un lai ko es stāstītu (priecīga), man tika atbildēts negatīvi un nopelts viss, kas darīts. Tas ir arī pašlaik, tāpēc cenšos izvairīties no kontakta. Kā cilvēks viņa ir sasniegusi daudz, bet kā māte - nulle.