Atceros, ka 16 gadu vecumā nokavēju mājās pārrašanās laiku un mamma ar mani nerunāja pusgadu.
Mammai nu gan bija pacietība - pusgadu nerunāt :o Tāds emocionālais terors ir šausmīgs.
Šajā sakarā atcerējos tādu pirmo, pamatīgo reizi, kad es sajutu, ka mana māte nav man tuvākais, mīļākais cilvēks pasaulē.
Man bija 12 gadi, mācījos mūzikas skolā. Vēlos vakaros vecāki parasti gāja pretī bērniem, arī mana mamma - es tālu dzīvoju, tāpēc tas bija gandrīz vai nepieciešams.
Mums ar draudzeni nodarbības beidzās agrāk, tāpēc izlēmām iet uz mājām divatā, jo dzīvojām kaimiņos - mamma būtu jāgaida kādu pusstundu. Gājām, pa ceļam iegriezāmies veikalā uz 5 minūtēm, mājās māti nesastapu. Viņa ienāca dažas minūtes pēc manis, uzreiz iegrūda mani dīvānā, sāka dunkāt, sist pa seju un saukt visādos vārdos - kuce, maita utt. Izrādās, viņa aizgājusi pretī agrāk, mani nesatikusi un sajutusies kā muļķe, jo nezina, kur atrodas viņas bērns. Viss tas "burvīgais" kāviens man tika par to, ka es esot viņu apkaunojusi skolotāju priekšā, likusi izskatīties kā sliktai mātei. Toreiz man tik ļoti sāpēja (un ne jau fiziski), ka atceros vēl šodien.
Tā ir gadījies arī vēlāk - sitieni, lamas..mīļākais vārdiņš mammai bija "kuce". Tas laikam izskaidro, kāpēc tagad viņas ceptie pīrāgi un saldā balss mani neaizkustina.
Sasodīts, pat apraudājos :D Laikam jau mums gāja štruntīgāk, nekā reizēm šķiet :D