Jūsu mammas.

Es atļaušu daudz vairāk nekā man mamma atļāva... Principā saprāta robežās, atļaušu visu ko vien bērns vēlas :) Bet mana mamma ir ļoti forša un saprotoša , tā teikt jauna mamma , viņa ir tikai 20 gadus par mani vecāka :)

Dariisu visu, lai nebuutu taada, kaa mana mamma. Vinja buutiibaa ir labs cilveeks, bet vinjai ir ljoti smags raksturs un beerniibaa mums viegli negaaja. Bet kops kopaa vairs nedziivojam, attieciibas ir daudz, daudz labaaka. Un tomeer, es savus beernus, noteikti, audzinaasu citaadaak.

Es nekad par to neesmu domājusi.

Es zinu, ka savam bērnam būšu mamma, jo audzināšu pati. Es izaugu pie vecmāmiņas, jo manai mammai bija tāds dzīves posms, kad viņa nevarēja uzņemties atbildību par mani.

Tagad, kad esmu to atstājusi pagātnē, mums ir ļoti labas attiecības - bet ne kā mammai ar meitu, bet - kā draudzenēm.

Man ir kolosāla mamma un domāju, ka viņa mūs ar brāli audzināja pareizi.
Kad piedzima mazā, teicu, ka vēlos, lai mana meita pret mani justu to pašu, ko es pret savu mammu.:)

Nesaku, ka mana mamma ir slikta, bet noteikti būšu citādāka/labāka mamma saviem bērniem.
Esmu diskutējusi ar viņu par šo, kā audzināja viņu, tā viņa audzināja mani.

Mana mamma man ir kā draudzene, nekad nav bijusi baigi stingra un pamācītāja, bet tieši tāpēc laikam es izaugu prātīga un nopietna, jo man nebija tādu aizliegto augļu, kuri liktu norauties vai darīt trakas lietas :D Man pat šķiet, ka mana mamma ir daudz nenopietnāka un daudz venkāršāk uztver dzīvi, nekā es.

Man ir ļoti forša mamma.. Ceru, ka man ar savu bērnu būs tikpat liela mīlestība kā ar manu mammu man tagad. Vai gribētu tādu bērnu kā esmu es pati... es nezinu :D . Tikai nesen esmu sapratusi, ko nozīmē "beznosacījuma " mīlestība. :)

Būs lietas, ko noteikti darīšu savādāk kā mana mamma. es vismaz tā ceru. viņai bija un ir diezgan smags raksturs. slikta viņa nav, bet ir lietas, ko noteikti negribētu, lai mani bērni piedzīvo.

Man ir kolosāla mamma un domāju, ka viņa mūs ar brāli audzināja pareizi.
Kad piedzima mazā, teicu, ka vēlos, lai mana meita pret mani justu to pašu, ko es pret savu mammu.

Tik forši, ka Tu tā vari pateikt par savu mammu, man jau sāka likties, ka labas mammas, gadu gaitā, kaut kur pazūd un tās foršās mammas, ir tikai mīts.

Tās, kuras saka, ka viņām ir foršas mammas, var padalīties, kādas tieši viņas bija?
Man ļoti interesē, kas ir tas, kas padara viņas tādas...
Mana mamma, ne tuvu nebija forša, tapēc interesē, kā sieviete var sabalansēt, esot gan māte, gan draudzene.

Es jau tagad zinu, ka diemžēl nebūšu tik gudra (akadēmiskā ziņā) un arī dzīvesgudra mamma saviem bērniem, kāda ir manējā. Es noteikti nebūšu TIK strādīga, izdarīga, lemt un problēmas atrisināt spējīga kā mana mamma.
Man pat žēl, ka tas nav pa visiem 100 pārmantojies... mēs bērni esam slinkāki, lai tādi būtu.

Bet es ļoti ceru, ka būšu gatava ieguldīt savos bērnos tik ļoti, kā viņa manī, rūpējoties par nodrošinātību, kultūras pasaules atklāšanu, izglītošanu, visādas citādas intereses radīšanu par notiekošo pasaulē. To visu tikai centīšos papildināt ar vairāk emocionālu komunikāciju savā starpā un sporta pasaules atklāšanu. Tas man ir nedaudz pietrūcis.

Ir, ir lieliska man mamma! :)

Sieviete, kura mani dzemdēja neko man nav devusi kā vien dzīvību, un es viņu nevaru nosaukt par mammu, bet sieviete, kura mani uzaudzināja ir mana īstā un vienīgā mamma, kā arī tētis.
Es nebūšu tik stingra kāda viņa bija/ir, bet es jau pati biju miera mika, nekur negāju pati...nelauzos uz randiņiem. Bet jā, ir daudzas lietas, ko gribētu dot savam bērnam no savas mammas, jo viņa taču ir mana mamma - vienīgā mana ģimene. :) Un tāā lielā mīlestība un nesavtība gan no mammas, gan tēta puses ir neatmaksājama, tāpēc savam bērnam es gribētu dot to pašu.

Par to slinkumu un dzīvesgudrību piekrītu womankind.

Godīgi sakot, es nespēju iedomāties, kāda es būšu kā mamma. Nekad par to neesmu aizdomājusies.
Nezinu, man ar mammu tādas vairāk vai mazāk kā draudzeņu attiecības ir tikai pēdējos gados un es neuzskatu, ka mammai ir jābūt baigai draudzenei, ar kuru pa klubiņiem staigāt. :D Mamma ir mamma - ir jārada tāda sajūta, ka var izrunāties par visu, izkratīt sirdi, utt., bet visādām puišu, seksa utml. lietu aprunāšanai ir draudzenes nevis mamma.

Man ir ļoti gudra mamma, izcila personība.
Dažus viņas "gājienus" sapratu tikai pieaugot. Man viņa ļoti daudz ko ir iemācījusi
Savu bērnu audzinu ļoti līdzīgi, lai viņš būtu tikpat dzīvei sagatavots kā es.
Protams, šo to esmu atmetusi, piemēram pēršanu. Ļaunu prātu neturu, jo pašu jau ar tā bija audzinājuši.
Manējais nevienu pērienu nav dabūjis. Var savādāk tikt galā.
Es ļoti mīlu un cienu savu mammu. :)

Esmu samērā duadz domājusi par vecāku lomu, vadoties no savu vecāku audzināšanas/neaudzināšanas un apgūstot un pētot dazādas teroijas par to, kas par labu, kas sliktu.
Es zinu, ka nespētu būt tāda mamma, kā mana ir man. Jau tagad "audzinu" savādāk, drīzāk esmu paranoiska, ka kaut kas notiks, ka tur nevar iet, nedrīkst laist, nevajag pieskarties utt. Un mani audzināja samērā demokrātiski mamma (kaut brāļus redzu, ka audzina savādāk, it īpaši jaunāko, jo viņš viegli pavelkas uz ne to labāko), atļāva vairāk nekā citiem, darbu nesieda, es nosacīti varēju baudīt bērnību kā bērns (cik nu gan tas bija iespējams, bet ne par to runa). Kopumā, mums ir ļoooti veselīgas attiecības, nezinu vai tas ir gadu starpības dēļ (samērā maza tomēr), vai tas, ka nekad neesmu jutusies apspiesta vai neuzklausīta.
Būtībā, man ir piemērs ļoti labs, bet es vienkārši nemāku tā. Tiesa, musu raksturi ir ļoti atšķirīgi, es esmu ekspresīva, pa gaisu, taja pašā laikā, ir noteiktas prasības, kurām nespēju pārkāpt, taču mamma ir mierīga, nosvērta, pacietīga utt. Manus niķus un stiķus pacieta nevis ar sodiem atturot (jo tas manā gadījumā vnk nestrādāja), bet ar to, lai pati apjēdzu kļūdas, kad esmu apdedzinājusis.
Vispār, ar prieku skatos uz savam draudzenēm, paziņām,sabiedrības sievietēm kuras ir tik kolosālas mammas (tieši šajā audzināšanas stilā, veidā). Tas mani tiešām iepriecina, jo zinu, ka viņu mazuļi ir laimīgi bērni. Tiesa, šādu mammu procentuāli ir maz kopumā skatoties.. Es gribētu būt tik pat laba māte, tāds ir mans nosacījums tam, lai radītu bērnus. Sākt ar to vai vispār to spēj, nevis attapties, kad nespēj un nesanāk.

Mana mamma ir mans zelts! :) Protams, mums ir bijušas un turpina būt dažādas uzskatu nesakritības, sanāk arī kašķi, kad tiek uzmestas lūpas un kost ar vārdiem mēs abpusēji mākam diezgan brutāli, bet tas gadās ļoooooti reti. Viņa ir mans jautrais bosiks, atbalsta plecs, padomu vācelīte. Baigā joku plēsēja ar lielu muti, tajā pašā laikā ļoti emocionāla un dziļa. Vienmēr, kad aizbraucu ciemos pie ģimenes, esmu nosmējusies beigta. Nu jā, man visa ģimene tādi crazy Adamsi. :)

Par savu mammu sūdzēties galīgi nevaru, bet nezinu vai audzināšu tāpat kā viņa mani, jo vienkārši esmu savādāka, lai gan māsa saka, ka ar mammu es esmu tieši līdzīgākas, mamma kaut kā nezin kā arī manu gaumi labāk zina. :)

Priekš tiem laikiem un ar salīdzinoši maz līdzekļiem mamma mani un māsu labi uzaudzināja, ko arī tagad pati saka, ka esam lielas un mūsu dzīvēs vairs nejaucas - tā arī es gribētu, bez liekiem satraukumiem un uzticoties bērniem viņus izaudzināt - ļaut darīt to, ko vēlas, bet tajā pašā laikā iemācīt tās pamatvērtības un visu citu, kas pēc tam tikai nāk atpakaļ ar mūsu pašu sasniegto, lai gan mammai pašai dzīve nav bijusi viegla. Būtu man tas čaklums un izturībā kāda vēl ir mammai,tad vis'pār būtu jauki.

Un jā, es ļoti gribētu saviem bērniem būt tāda mamma, kāda viņa ir man.

Kādreiz es savu mammu uztvēru citādāk, bet tagad man gribas viņu apskaut un kā tādam mazam bērnam turēties pie rociņas, jo šī sieviete ir kalnus gāzusi manis dēļ. Ja man kādreiz būs tas gods kļūt par māti, es gribu būt kā viņa. :)

man ir tas 2. variants, kad darisu visu, lai tada nebutu.