dāmas, nav ar ko parunāt..
esam kopā 3 gadus. teorētiski dzīvojam atsevišķi, bet tāpat vairākas reizes nedēļā nakšņojam kopā un vispār tiekamies praktiski katru dienu.
piedzīvots tiešām daudz.. labs, slikts. to skaitā attāluma attiecības, nolaišana pa kreisi.
kopā ir ļoti labi, jautri, vīrietis mīļš un zinu jau, ka ļoti cenšās.
tomēr esmu sākusi strīdēties tiešām par sīkumiem. tad viņš ne tā uz mani paskatījās, tad par maz uzmanību izrādījis utt. un tad, kad ir tie sīkumi, tad es sapūšos un velku ārā milzīgas problēmas. pat nezinu, vai pamatotas...
piemēram, vakardien izstāstīju viņam savu aizvainojumu..viņš nekad (..) nav teicis, ka mīl mani. ir tikai rakstījis šos vārdus, kad bijām šķirti, un arī tas pēdējo reizi bija pirms 10 mēnešiem. tad nu vakar viņam to izstāstīju un ka man tas sāp. viņa reakcija - it kā jūtas vainīgs par to, ko nav darījis, bet tajā pašā laikā nesaprot, kāpēc viņam tas būtu jāsaka.
vēl viens piemērs no pēdējā laika. runājām par kopdzīves uzsākšanu. atradu labu dzīvokļa variantu. tomēr, kad lieta nonāca pie darīšanas, tad šis plāns uz laiku tika atlikts. no sākuma pūtos, jo vainoju viņu, ka nevēlas ar mani būt kopā, bet tad nomierinājos, jo piekritu, ka viņam varbūt taisnība un finansiāli izdevīgāk ir dzīvot tā, kā šobrīd un neko nemainīt.
kas ar mani nav kārtībā? kāpēc es nevaru atslābt un baudīt to, kas ir? par maz pašpārliecinātība? pagātnes notikumi sēž kaut kur zemapziņā un pati provocēju viņu?
155
