Es gan tomēr oponēju viedoklim, ka bērns ir brīnums un atnāk, kad jāatnāk un vēl kādas tur sakritības.
Protams, Daba ir brīnumaina, taču esam un, paldies Dievam, pilnveidojušies tik tālu, ka spējam tomēr regulēt to savu dzimstību un tas ir tikai saprātīgi! Jā, tieši tā, saprātīgi. Ārkārtīgi bezatbildīgi manā uztverē ir visu novelt mistikai, brīnumiem un liktenim, kur nu vēl sakritībām! Par kādām sakritībam vispār var būt runa? Sakritība, ka nobeidza iekšā?!
Dzīve ir mūsu rokās ar diezgan lielu procentu pārākumu par likteni un brīnumiem. Manuprāt, brīnums ir tas kā dzīvība rodās, tas viss ir skaisti un jauki, bet vēl skaistāk ir tas, ka spējam to kontrolēt. Un, kapēc skumt par kādu citu sievieti? Vai tad nav saprotama šāda rīcība, ka sieviete, kura ārkārtīgi vēlas bērnu, kurai neizdodas ir izmisusi un tiešām tāpēc skrien katru nedēļu(lai gan apšaubu) uz analīzēm? Kas tur ir tik šojējošs? Visām nav vienādi, ir cilvēki, kam plānošana un it īpaši bērna, ir pavisam nozīmīga un loģiska rīcība un, kam neloģiski šķiet - notiks, kas notiks un bla bla bla...