nu pat, ja alkohols nav attaisnojums, nevar noliegt, ka alkohols izmaina mūsu uztveri, nu es tā piedzērusies neesmu, bet nu es pilnīgi ticu, ka var piedzerties tik tālu, ka vairs nesaproti īsti, ko dari. protams, neviens jau mutē ar varu nelēja, bet nu tā atmosfēra klubos, alkohols un jaunības dullums - pilnīgi likumsakarīgs iznākums, ko nevarētu teikt par visiem, bet nu gadās, gadās. piemēram, es zinu, ka varētu izdzert 0.7 viena pati, neturēties kājās, bet vienalga nekad nenolaistu ar kādu, bet man ir draudzenes, kuras iedzer un paliek tādas, un pēc tam ir morālās, jo skaidrā prātā tas, ko izdarīja, šķiet, drausmīgi. un tur nav nekāda saistība ar mīlestību, ne vienmēr ar to kāda bijusi attiecību kvalitāte, bet vienkārši tā notika un viss. piedot vai nepiedot, katra brīva izvēle, bet, ja otru mīl, redz kopīgu nākotni, tad sadarītās stulbības uz tā fona ir niecīgas, vismaz manas domas. cita lieta ir, ja regulāri tas atkārtojas, jo nav jau runa par to, ka atkal pizdingi nāk virsū, bet par to, ka iepriekš jau zini, ka vajag kontrolēt to, cik daudz dzer, ja tas netiek darīts, tad jau var sākt domāt, vai ir vērts...