Trauksme

Novirzi domas, sac darit kaut ko citu, pazvani kadam utt.

Man palīdz dziedāšana sev prātā, ne skaļi.
Bet, citādi palīdz arī dziļas ielepas izelpas kombinācijā ar to skaitīšanu. Tāpat palīdz ūdens, citiem palīdz galva starp ceļiem, ja tā ir pamatīga panika. Tas ir kā sarauties kūniņā un saistīts ar pozu kurā atradies mātes vēderā - it kā, imitē drošības sajūtu un veicina mieru.
Bet viss atkarīgs no tā par kādām panikas lēkmēm runājam - katram ir savs.

Paldies, bet, ko darīt tādos brīžos, kad tieši jākoncentrējas un nav iespējas mainīt apstākļus?

Tas ir kā - piemēram, prezentējot kādu projektu lielākai auditorijai?
Tādā gadījumā neesmu tik labi pētījusi, bet virspusēji vajadzētu būt kādai lietai, kura nomierina. Nederēs knibināšanās, jo tā nav laba prezentācijas pazīme. Varbūt der koncentrēšanās uz tukšu vietu - starp cilvēkiem? Pareiza elpošana ir svarīga.
Kopumā, ja saistīts ar spēju koncentrēt uzmanību dzīvas publikas priekšā, tad baidos dot kļūdīgu padomu. Pajautā savam ģimenes ārstam - vai konsultējies ar kādu psihologu vienai reizei.

Paldies, bet, ko darīt tādos brīžos, kad tieši jākoncentrējas un nav iespējas mainīt apstākļus?

To pašu, ko stellaglmr ieteica. Ja tā ir telpa, kur tev kaut kas notiek, tad iziet no tās laukā, veikt veicamo un atgriezties. Ja kāds uzdevums, tad paņemt pauzi, veikt veicamo un atgriezties.

Ar "veikt veicamo" domāju to, ko stellaglmr ieteica šeit:

Man palīdz dziedāšana sev prātā, ne skaļi.
Bet, citādi palīdz arī dziļas ielepas izelpas kombinācijā ar to skaitīšanu. Tāpat palīdz ūdens, citiem palīdz galva starp ceļiem, ja tā ir pamatīga panika. Tas ir kā sarauties kūniņā un saistīts ar pozu kurā atradies mātes vēderā - it kā, imitē drošības sajūtu un veicina mieru.
Bet viss atkarīgs no tā par kādām panikas lēkmēm runājam - katram ir savs.

Vispār, kad man ir trauksme, šad tad sastingstu - ļoti vajadzīgs miers, ignorēju visus apkārt, reizēm apguļos. Reizēm izraudos.

Ai, laikam jāsaka konkrēti, ja šī panika sākas esot sabierībā, piemēram, autobusā, skolā, es taču nevaru bēgt katru reizi prom, un arī bāzt galvu starp ceļiem izskatītos diezgan jancīgi.

Elpošana palīdz, tas tiesa, bet, kad nomoka tā žņaudzošā sajūta pakrūtē, kad īsti pat gaisu nespēj ievilkt, ko tad?

Kādi bezrecepšu medikamenti ir efektīvi?

Kāpēc nevēlies aiziet pie psihoterapeita? Viņi varētu tev ieteikt dažādus vingrinājumus un veidus kā panikas lēkmes mazināt :) Panikas lēkmes (jeb kā vēl oldskūlā viņas sauc - veģetatīvā distonija) ir milzīgam cilvēku procentam, tas absolūti nav nekas specifisks par ko būtu jākaunas vai jāslēpj. Es esmu dzērusi noofen - tas manā izpratnē ir ļoti labs medikaments - neizraisa atkarību, labi pieslāpē simptomus un tajā pašā laikā arī stiprina nervu sistēmu. Jebkurā gadījumā ieteiktu vērsties pie ģimenes ārsta (par medikamentu izvēli) vai pie psihoterapeita (lai problēmu apkarotu no citas puses). Veiksmi :)

Kad nespēj ievilkt gaisu tad aizver acis un padziedi galvā. Tāda iemesla dēļ to daru es.
Un uz katru nākošo rindu ievilksi gaisu. Tikai atrodi sev mīļu dziesmu, kurai zini vārdus - princiāvienalga kāda dziesma, ka tik vardi zināmi. Jo tas noslāpē to iekšējo žņaugu.
Tas nav cīniņš ilgtermiņā, bet pie nesistemātiskām trauksmēm palīdz - jo no dziedāšanas pārej uz elpu skaitīšanām un iestājas miers. Ja acis neveras ciet -pieliecies - piemēram, somu klēpī, bet galvu nogulsti uz tās.

Bezrecepšu medikamenti? Non-stress - dabīga zālīte, bet kad man bija trakā depresija es dzēru uz vakariem, lai spētu aizmigt.

No klasēm, auditorijām esmu skrējusi uz gaiteņiem - vienkārši pastaigāt šurpu turpu, reizēm nomierina. Esmu skrējusi uz tualeti izraudāties, elpot utt. Esmu skrējusi ārā pēc svaiga gaisa.

Elpošana palīdz, tas tiesa, bet, kad nomoka tā žņaudzošā sajūta pakrūtē, kad īsti pat gaisu nespēj ievilkt, ko tad?

Elpot tālāk.

Principā tev ir jāpadomā, kas tev izraisa šīs trauksmes un jācenšas no iemesliem izvairīties, nevis apkarot sekas. Citādi sekas parādīsies aizvien jaunas.

Man nevienas bezrecepšu zāles nepalīdzēja. Bet ir dzirdētas labas atsauksmes no citiem par Sedatif PC (arī esmu dzērusi).

Vispār pameklē internetā par šo tēmu (kā tieši mazināt trauksmes, tās metodes), zinu, ka bija diezgan daudz informācijas, arī tāda, kas te vēl nepateikta.

Kāpēc nevēlies aiziet pie psihoterapeita?

Līdzekļu trūkuma dēļ, domāju ar vienu vizīti nepietiktu, regulāri apmeklēt nevaru atļauties. Apsveru iespēju aiziet pie ģimenes ārstu, bet tas drošvien neko konkrētu neieteiks, sūtīs uz tālākiem izmeklējumiem.

Būs jāpamēģina dziedāt :), bet nez, vai tik viegli tikšu cauri.

quest, ģim.ārsts patiesībā var ļoti daudz ko izdarīt. Pastāsti viņam par šīm sajūtām. Viņš var ieteikt, ko darīt tālāk, var izrakstīt bezrecepšu medikamentus un pat diezgan nopietnus.

Uzzini, vai tavā skolā/darba vietā nav psihologs, tie ir par brīvu. Ja dzīvo Rīgā, (samērā) lēta ir šī iespēja: http://www.skalbes.lv/konsultacijas.

Tad ir vēl viens ceļš - ar savām sūdzībām, kas līdzīgas VD, tu vari griezties pie neirologa (poliklīnikās par pacienta nodevu 3ls) - viņš nepildīs psihoterapeita funkcijas (neuzklausīs 40min, ko tu runā), bet viņš varēs tev ieteikt kaut kādas metodes un, ja vajadzēs, izrakstīt zāles, turklāt izmeklēt. Līdzīgi kā ģimenes ārsts vispār, tikai specifiskāk.

Un, ja vien tava problēma nav ļoti, ļoti dziļa, kā tev pašai izskatās, tad varbūt pat ar pāris reizēm pie psihologa, psihoterapeita pietiktu. Galvenais - dari kaut ko, neatstāj pašplūsmā! Bezdarbība neieved iekš kaut kā laba (tieši par to šodien blogu uzrakstīju). :)

No klasēm, auditorijām esmu skrējusi uz gaiteņiem - vienkārši pastaigāt šurpu turpu, reizēm nomierina. Esmu skrējusi uz tualeti izraudāties, elpot utt. Esmu skrējusi ārā pēc svaiga gaisa.

Labi, izskriet ārā būtu vienkārši, bet agrāk vai vēlāk būs jāatgriežas, negribu atbildēt uz jautājumiem, kas visticamāk sekos.

kas tev izraisa šīs trauksmes un jācenšas no iemesliem izvairīties, nevis apkarot sekas

Nu, te nu ir problēma, es nemāku atrast cēloni. Zinu tikai, ka saasinājumi rodas esot cilvēkos, bet, pat, ja tā būtu problēmas sakne un man atklātu, teiksim kādu sociofobiju, es nevaru atļauties visu dzīvi pavadīt majās, guļot kūniņas pozā zem segas. Kaut pagaidām, man tas šķiet vienīgais optimālais variants, lai justos... normāli.

Visādi citādi piekrītu Margrietiņas teiktajam :) Izņemot šim

nepildīs psihoterapeita funkcijas (neuzklausīs 40min, ko tu runā), bet viņš varēs tev ieteikt kaut kādas metodes

Psihoterapeits nav konsultants (konsultants ir psihologs. liela daļa psihoterapeitu gan ir arī psihologi, bet tās ir divas dažādas profesijas :) ), bet gan darbojas ar dažādām programmām, soļiem, metodēm (kurām ir zinātnisks pamats), lai tiktu galā ar simptomiem (piemēram kognitīvi-biheiviorālā pieeja ir loti veiksmīga). Psihologs sniedz konsultācijas un ir tas kurš ''uzklausa 40 minūtes'' lai gan reāli ar jautājumiem, konfrontācijām un dažādām metodēm tev parāda tavu problēmu cēloni, grūtības no citas puses + palīdz saskatīt savus resursus, lai ar problēmu cīnītos. Bet visādi citādi ir vērts vērsties gan pie ģimenes ārsta, gan neirologa, tikai vēlāk, ja līdzekļi atļaus - tiešām ieteiktu vērsties pie psihologa vai psihoterapeita (atkarībā no mērķa), tie tiešām palīdz salikt visu galvā pareizajās vietās :)

Margrietiņ, paldies, klau, kā ir ar neirologiem, ja jau tie trīs ls, tad vajag ģimenes ārsta nosūtījumu, ja? Un, piemēram, ja man diagnosticē to pašu VD(to vispār var atklāt, vai no sērijas"kaut kas kaiš, bet nezinām kas"?), tad kādas ir ārstēšanās iespējas? Cik esmu lasījusi informāciju, tad to izārstēt nevar un medikamenti tikai apslāpē problēmu.

Hone, man šķiet, ka Margrietiņa to domāja par neirologu, nevis psihoterapeitu. :)

Jā, lai pie neirologa tiktu pa tiem 3ls, vajag ĢĀ nosūtījumu. Bez tā - ir parastais poliklīnikas/veselības centra izcenojums (parasti 10-20ls).

Tev tiesa, VD tagad tagad pieraksta katram otrajam, kuram kaut kas nezināms kaiš, BET tāda kaite patiešām pastāv un, manuprāt (ārsts neesmu), to var diagnosticēt. Ikdienā jau skaidri var redzēt, kuram VD ir tikai parasts stress, kuram nelielas trauksmes, bet kuram tas tiešām visā spilgtumā izpaužas. Ja gribi palasīt, kā iet citiem, tad kaut vai http://vdist.join.lv/f/?login=1 Zāles, ko tev izrakstīs, nomāks simptomus, tu varēsi normāli elpot utt., taču iemeslus visdrīzāk jāmeklē sevī. Vispār - es vairāk par depresiju esmu kompetenta, VD tikai tā garāmskrienot (lai gan man it kā ir abas). Tāpēc, iespējams, jāsagaida kāda gudrāka cilvēka viedoklis. :)

Panikas lēkmēm (VD) nav nekādu redzamu izmaiņu smadzenēs, piemēram, ja tas ir tas, ko domāji. Pamatā diagnosticē pēc simptomiem - trauksme ikdienišķās parastās situācijās, kurās viņai nevajadzētu būt (piemēram, bieži parādās uz nakti. Itkā nekāda iemesla nav, bet ir satraukums, iracionālas bailes, utt.). Ārstēšanas iespējas ir medikamenti un psihoterapeitiskās metodes (kuras iemāca kā tikt galā ar sajūtām), bet tradicionālaja izpratnē izārstējamas panikas lēkmes nav (kā iesnas piemēram - bija, bet vairs nav ne miņas). Bet terapijai un medikamentiem kopā ir tiešām labi rezultāti :) Es zinu, ka jautājums nebija man, tomēr par šo tēmu zinu tiešām ļoti daudz, tāpēc iestarpināju savu komentāru :D