Vēl vienreiz pamostos naktī - tās bija pirmās dienas, kad bijām mājās - sēž čalis, meitu paņēmis rokās un runājas. Nodomāju - cik forši - un gulēju tālāk. No rīta pamostos, skatos, meitai rāpulis novilkts, guļ vienā boģukā, plikiņas kājiņas, riktīgi nosalusi un brēc. Es šim prasu nika - ko tu viņai rāpuli novilki? Šis man atbildēja, ka viņa baigi kājiņas kustinājusi, kas nozīmējot, ka viņai traucējis tas rāpulis un vispār tas esot par lielu. Ilgi nācās skaidrot, ka zīdaiņi kājiņas kustina tikai kustināšanas pēc, ne tāpēc, ka viņiem kaut kas traucē. :D
Ar tām drēbēm arī ir visādi - viņam jau kopš pirmās dienas likās, ka visi tie rāpuļi un boģuki ir par lielu, jo viņiem visiem esot jābūt cieši apspīlētiem. Kad es viņam centos iestāstīt, ka, ja pirksim apspīlētus, reizi nedēļā vajadzēs pirkt jaunus, viņš neticēja, ka zīdaiņi tik ātri aug. Beigās nācās atzīt, ka man tomēr taisnība.
Bet tagad jau baigais eksperts bēbju jautājumos. Es pamostos ap 11iem vienu rītu, sīkā gan pabarota, gan pieklājīgi un adekvāti apģērbta, sēž un spēlējas. Nu, ok, reizēm viņš viņai mē''gina uzmaukt kaut ko, kas ir jau par mazu, bet - kam negadās? :D
3350
