Kas ir smagākais, ko nācies pārdzīvot līdz šim...

1.Vectēva un omes nāve nedēļas laikā, nebiju iedomājies pat to, ka zaudēšu viņus abus.
2.Vecāku šķiršanās, es saprotu, ka viņiem tā ir labāk, taču man sāp, ka viņi kašķējas katru tikšanās reizi+tēvu varu satikt tad, ja eju tikai pie viņa uz darbu pieņemšanas laikā. Būtu laimīga, ja tēvs kādreiz vēlētos mani apsveikt svētkos, satikt vai parunāt par to, kā jūtos.
3.Slimības. Bija reiz kāds cilvēks, kurš piegāja un pateica, ka tad, ja viņš būtu tāds kroplis kā es, tad nevēlētos dzīvot. Ak,cik stipri tas man sāpēja pēc visa slimnīcā pavadītā laika un ārstu brīdinājumiem, ka manas kaites atgriezīsies. Bet esmu laimīga, ka šobrīd ļoti labi pazīstu savu organismu, es zinu, ko no tā sagaidīt, zinu, kad ir jāuztraucas, tāpēc tās ir tikai sāpīgas atmiņas, ar visu citu es tikšu galā, izgriezīšu, ja vajadzēs, pati.

Smaga depresija+vd daudzu gadu garumaa. Neesmu veel tikusi galaa.

Man vēl joprojām ir iekšā tas bērnišķīgais uzskats, ka mamma un tētis dzīvos mūžīgi, kaut arī ar prātu saprotu, ka nekas nav mūžīgs tik vien kā atmiņas, un arī līdz brīdim, kamēr nepiezogas kādas psihiskas novirzes.

Izvarošanas mēģinājums.
Tuva ģimenes drauga pašnāvība.
Alkoholisms ģimenē.

Ir lietas kuras negribas atcerēties nemaz, no manas dzīves, bet ir vardarbība ģimene piedzīvota.
Tuvu draugu nāve un divas bēres vinā dienā.
Un abu vectēvu aiziešana no šīs pasaules.
Ir vēl tādi daži notikumi, bet tie kaut kā ir atlaisti un neturas manai dzīvei līdz vairs.



Es pat varu teikt paldies ka esmu izšķirusies 2 reizes no otrās pusītes, jo tad beidzot sastapu savu isto puisi,

Tas nav pats smagākais, bet notikums, kas lika saprast, ka dzīve ir nežēlīga.
Kad pretī sēž labākais draugs un es zinu, ka viņa labākais draugs ir aizgājis bojā, un man gribas tik ļoti viņam palīdzēt. Pateikt, ka viss būs labi. Bet es varēju tikai sēdēt pretī un apzināties, ka nekas no manis teiktā nespēs atgriezt aizgājēju. Vienīgais, ko toreiz pateicu, ka es esmu līdzās, kad vien vajag. Pašas bēres arī bija ļoti emocionālas un smagas - daudz jauniešu un tās neizsakāmās sāpēs vecāku acīs.
Tajā brīdī nāk tā apziņa, ka mūžīgs nav nekas un ir jāmīl savi tuvākie tagad.

Biju maza, kad pazuda tētis, pēc 4 gadiem viņu atada mirušu... Es viņu praktiski neatceros, taču reizēm tāpat sāp.

Ļoti grūti bija pārdzīvot vecmammas nāvi no tēta puses, ļoti ļoti mīlēju viņu.



Gribu arī padalīties ar savu mazo eseju no skolas laikiem.

Aizrit gadi un gadsimti, mainās paaudzes, savijas likteņi, bet cilvēku sapnis par mīlestību ir neizsmeļams. Mīlestību reizēm var salīdzināt ar taureņa īso mūžu. Savas dzīves laikā viņš lido zilajā gaisā, jūtas brīvs un tik atraisīts, it kā viņam piederētu bezgalība. Tomēr taurenis nenojauš, ka nākamā vasara nemaz nepienāks.
Bija auksts ferbruāra vakars, bet skolas deju zāles grīda svila no absolventu valša griezieniem. Viņa – skaista, ieturēta, mazliet kautrīga. Viņš – izskatīgs, nevaldāms, bet savā būtībā maigs. Viens mirklis. Viņi viens otru ieraudzīja caur neskaitāmu cilvēku stāviem. Nākošā deja piederēja tikai viņiem. Tā bija liktenīgā deja. Mīlestība sāka plaukt. Katra nākoša deja padarīja viņus vēl tuvākus. Un nu varēja dzirdēt straujos sirds pukstus, kas liecināja tikai par vienu – viņi bija atraduši viens otru.
Iepazīšanās nav tikai pirmā tikšanās, iepazīšanās ir viss, kas tiek darīts kopā, visi skaistie mirkļi, kopīgās sāpes un grūtums. Viņi satikās arī pēc balles un turpināja iepazīt viens otru. Tālāk viss kā parasti – kāzas, bērni, ģimene. Bet līdz beigām viņi viens otru neiepazina...
Tagad esmu tikai es un viņa - mana mamma. Kāds viņu mums atņēma, kad es biju pavisam maza. Tas laikam bija mūžīgais klusums, kuru dēvē arī par likteni...
Tauriņa nākamā vasara nepienāca. Zelta putekļi no spārniem bija nobiruši.

Tas moments, kad paar mani naaca apskaidriiba, ka mana maate mani nekad nav miileejusi. Pirms tam centos vinjas riiciibai atrast attaisnojumus, piecietu daudz ko no vinjas puses, liidz beidzot paskatiijos taisniibai aciis. Bet tas arii vienlaikus bija pozitiivs pagrieziens manaa dziivee, jo beidzot speeju atbriivoties no taas apzinjas, ka man vinjai ir jaaizpatiik un saaku uz vinju skatiities kaa uz sveshu cilveeku.

krista
kā tu zini,ka nemīl?

krista
kā tu zini,ka nemīl?

Neviena miilosha maate savu beernu nepamestu, lai vareetu naudu teereet lupataam un pavadiit laiku ar miiljaakajiem. Tajaas retajaas apciemoshanaas reizees vinja pat laagaa man virsuu neskatiijaas.

Tas noteikti nav nekas tāds,ko rakstīt forumā.
Stulbs topiks.

Vectētiņa bēru dienā uzzināju, ka tētis ir miris.

Kad man bija 9 gadi, tētim konstatēja vēzi, toreiz neko daudz no tā nesapratu, vienkārši redzēju, ka mamma ļoti bieži raudāja, viņa man teica, ka tētis ir saslimis un bieži ir slimnīcā. Bet es jutu, ka kaut kas tiek slēpts, jo daudzas sarunas bija aiz aizvērtām durvīm. Kad jau vairs nekas nebija glābjams, man pateica, ka tētis nomirs un tā arī notika. Es apbrīnoju savu mammu, kas uzaudzināja mūs abas ar māsu, ka bija tik stipra un nezaudēja sevi par spīti tam kā liktenis ir spļāvis sejā. Pagājuši jau daudzi gadi un tikai tagad kā pieaudzis cilvēks spēju novērtēt, cik patiesībā smagi tas bija.
Otrs mans lielākais trieciens mana mīļā kaķa, ar ko es kopā uzaugu, cīņa ar audzēju. Kā manu acu priekšā runcītis izdziest. Kad nevelēšanās kādu pazaudēt tik ļoti mijas ar vēlmi viņu atbrīvot no šīm ciešanām, lai viņam nesāp. Pirms trim gadiem runci iemidzinājām, bieži redzu sapnī, ka ir vesels un priecīgs

Tuvinieka pašnāvība, draugu nāve pamatskolā un vidusskolā, tuva cilvēka ilgstoša psiholoģiska slimība, otra tuva cilvēka alkohola atkarība, pašas atkarība, iztumšana un psiholoģiskā vardarbība, depresija, neveiksmīgas attiecības bez abpusējas mīlestības vairāku gadu garumā, bērna zaudēšana, draugu nodevība.
Dažreiz tas viss traucē ikdienā dzīvot ar mieru sirdī, bet cenšos no tā distancēties. Ir grūti, un sekas varbūt nav redzamas tik daudz cik no malas, tik pašai emocionālajā līmenī. Domāju, ka laiks ir tas, kas dziedē.

Sāpīgāk vienmēr tiek uztvertas tuvo un mīļo cilvēku grūtības.

Ļoti pārdzīvoju, kad mašīna notrieca ģimenes mīluli-sunenīti. Sāpīgi bija zaudēt savu labāko draugu-večpapu, viņš mani auklēja un audzināja, kamēr vecāki strādāja un māsa ar brāli un brālēniem mācījās.(diez kādreiz es viņu vēl satikšu? Ne uz šīs zemes?!)
Tagad atskatoties liekas trakums, bet pārdzīvoju reanimāciju pavasarī un dažas ar to saistītas lietas, par kurām nevēlos tik publiski runàt

Sāpīgākais bija pirmās mīlestības zaudējums. Viņš bija pirmais cilvēks kam pirmo reizi uzticējos, paļāvos uz viņu un ļoti mīlēju. Viņš man bija ārkārtīgi svarīgs, jo līdzīgi kā kristai es savai mātei nebiju diez ko vajadzīga un viņš it kā kompensēja viņas trūkumu. Kā var nopirkt mobilo telefonu par 300 latiem ( 90 gadu beigās) kad bērnam nav rudenī siltu drēbju ko uz skolu vilkt?

Depresija.

Sidzes stāsts tiešām mani šokēja, tomēr es saprotu šos cilvēkus, spēju iztēloties viņu domu gājienu un rīcības pamatojumu.

Lai cik dīvaini tas neizklausītos, bet smagākais pārdzīvojums bija mana suņa mokoša un nežēlīga nāve. Bez tam - mocītāji un slepkavas bijām mēs paši...
Ir piedzīvotas arī tuvinieku (vecmammas, tēva, paziņu) bēres, zaudēts bērniņš, bads, bezdarbs, nabadzība, nodevība, vardabība ģimenē, operācija u.t.t. Bet nekas no šī visa nav bijis tik smagi kā notikums ar suni... Pat nezinu, kāpēc tieši tas ir tik ļoti iesēdies atmiņā...

Neons-lasu un domaaju,cik sievietes tomeer ir stipras.Daudz stipraakas par viiriesiem.Tu esi stipra ,jo tiki visam paari:)