Būt mammai un izklaidēties.

Man gan vēl nav bērnu, bet kopš sevi atceros, mamma un tētis vienmēr ballējušies, ņēmuši mūs,sīkos, līdzi uz visiem pasākumiem, esam apmeklējuši visas kāzas, balles, dzimšanas dienas. Protams, ne jau uz naktsklubiem bērni jāved, bet ir aktivitātes,kuras var un vajag darīt kopā ar sīčiem, lai redz,ka mammai sava dzīve. Pati arī tā gribētu, tas man šķiet ideālais variants- un pašai ar lieliskas atmiņas,kā tētis mācīja dejot,kā mamma dzied karaoki, utt.

vispirms jau man gribetos zinat ko nozime tusins? tiesi kada veida izkalaide?

Ja tā nav nodzeršanās klubos katru nedēļas nogali, tad kāpēc lai sievietei arī pēc bērna piedzimšanas nebūtu izklaides? Var taču sīci uzticēt bērna tēvam uz dažām stundām un aizskriet uz kafūzi ar draudzenēm kafiju iedzert un paklačoties.

vai arī tomēr, ja esi mamma, tad tomēr ir jādomā savādāk, un bez bērna nekur?

Tas man liekas skumji, ja sieviete sevi norok tik tālu, ka nekur vispār vairs neiet bez bērna, ja nav nekādu kafijas iedzeršanu ar draudzenēm vai teātra apmeklējuma. Es tā nevarētu - visu laiku tikai ap bērnu rotēt un pazaudēt jebkādu saiti ar savādāku dzīvi.

Protams, slimu bērnu neatstāšu mājās ar pieskatītājiem, bet neredzu nevienu iemeslu, kāpēc es vai kāda cita mamma nevarētu iziet paballēties. Tiešām nevienu. Kādreiz es arī uztraucos, ko par mani padomās, un, ja godīgi, daudzi arī visu ko domāja un teica, piemēram, Jāņos, jo es biju ar bērnu līdz vieniem un tad atbrauca drauga mamma un piedāvājās paņemt viņu uz mājām. Ak, es neliete, piekritu. :D

Es esmu par, vienvārdsakot, tikai normas robežās, protams. Nedomāju, ka man visu nakti jāsēž blakus bērna gultai un jāskaita izelpas, tā brutāli izsakoties. Tomēr jāņem vērā, ka nākamā diena var būt (un vienmēr ir) elle, ja jābaro sīkais, jāspēlējas un tā tālāk - pagulēt nevar. Tās pāris reizes, kad mazā bija sīka, tad vēl otrā diena nebija tik mokoša, jo viņa visu laiku gulēja ilgas diendusas - pa 4h - bet tagad nespēju iedomāties, ka es varētu snaust, kamēr viņa ņemās. Tāpēc es vienmēr kārtīgi apsveru, kura ballīte ir to mocību vērta. :D

Kaut vai shis pats cosmo.lv forums ir laba, dziiva lieciiba tam, kas notiek, ja sieviete ir tikai un vieniigi mamma. Ir pat vitaali nepiecieshams sievietei izrauties no pamperu valga ik pa laikam, lai nepazaudeetu sevi, savu dziivesprieku un nenovecotu meerkakja aatrumaa.

nē, nav noteikti runa par tīru nodzeršanos! Un ne katru nedēļas nogali. Nu manā gadījumā, ir ciemošanās pie draudzenēm. Retu reizi tiek aiziets arī uz kādu klubu.
Man vēl bērns ir pārāk mazs, lai tā normāli varētu paņemt līdz kkur. Protams, tas tiek darīts, bet, ja zinu, ka pasākums ievilksies ilgi, tad labāk mazo līdz neņemu.
Vēlviens fakors, kapēc nevaru mājās nosēdēt - kad vēl biju kopā ar bērna tēvu, tad nebija problēmu mājās sēdēt, bet, kad izšķīros, tad nu lai attietu no tā, ka vienai jācīnas, tad gribas aptuveni tās 2 reizes mēnesī uz pāris stundām no visa atslēgties un sajust, ka dzīve nav apstājusies :D

Ance - o jā, tās otrās dienas ir tādas, kādas ir, jo izgulēties nevar :D Bet mierinu vienmēr sevi ar domu, ka ne jau katru dienu šitā ir, un pa reizei var izturēt :)

Es gan vēl nekādu tādu sliktu piezīmi par visu šo neesmu dzirdējusi, laiam tāpēc, ka draudzenēm pašām bērni :D Vienīgi no savas mammas, frāzi "ka viņas laikā tā nebija.." :D Be nu jau viņa vairs neko nesaka, un redz, ka citas omas arī tiek liktas pie mazbērnu vākšanas :D

Mana draudzene ir māmiņa. Jā, mēs izklaidējamies. Pagājušajā nedēļā bijām uz teātri, bez mazās. Reizi nedēļā tiekamies - ciemojamies viena pie otras, ejam pastaigās, esam braukušas piknikā. Esam arī gājušas tusēties, kamēr mazā ar aukli. Es uzskatu, ka tas ir pilnīgi normāli. Māmiņa ir tikai cilvēks - ar savām interesēm un vēlmēm. Un mazulim nepieciešama apmierināta, laimīga mamma, nevis izmocīta mājsaimniece, kas redz tikai katlus un papmerus.

Es noteikti negribētu būt tāda mamma, kas visu laiku sēž mājās ar bērnu un nekur neiet, jo redz nedrīkst taču mazo atstāt vienu pat ne uz minūti. Diemžēl tādas mammas ir un tas ir skumji. Tādā veidā ātri vien var pazaudēt ne tikai visus draugus, bet arī vīru, kas ir tikai saprotami.

apbrīnoju tās mammas kurām pirmajos divos gados ir spēks iet iaklaidēties ( labi es arī šd tad ar draudzenēm aizšavu, bet agri devos mājās ) - man vienkārši spēks neatlika izklaidēm :D

Pozitīva.

Manā paziņu un draugu -draugu lokā visas 20-25gadīgās mātes iet gan uz Vecrīgu, gan mājas ballītēm, varētu teikt - dzīvo tādu pašu nakts dzīvi kā pirms bērna.

Es domāju,ka vismaz reizi mēnesī ir labi un pat veselīgi aiziet iztrakoties un pabūt sabiedrībā nedomājot par pampermaiņu uc lietām..
Man gan tas nespīd,mūsu radi dzīvo citās valstīs, draugi tādi,kas gribētu pieskatīt nav.. Tad nu ja kur ejam,tad ar mazo..jo man bez vīra negribas un viņam bez manis arī..
Mierinam sevi ar domu,ka mazais paaugsies, tad varēs arī auklei uzticēt.. Tad nu kāds 1,5 gads vēl jāpaciešas..
Bet ahhhh..kā reizēm gribas!!!

Tas, ka draugus var pazaudēt, toč ir tiesa. Man jau bija tā, ka kamēr baroju bèrnu ar krūti, tikmēr nekādi tusiņi nebija, un tajā laikā jau jutu, ka kontakts ar draugiem paliek aizvien mazāks... Bet tad, kad sāku pamazām iziet sabiedrībā, tad viss atkal pa vecam ir, un ir arī jauni draugi :D

Es pat arī varētu teikt, ka dzīvoju tàdu pašu naktsdzīvi, kā pirms bērna, jo pirms tam arī nebija tā, ka katru nedēļu kkur gāju. Vienīgā atšķirība, pirms tam man bija vienalga cikos atgriežos mājās no pasākuma - kaut vai nākošās dienas pusdienlaikā :D bet tagad piedomāju par to, lai esmu mājās pirms bērns pieceļas, lai varu pagulēt un lai oma nesāk uz mani dusmoties :D

Nezinu, man šķiet,ka ja pēc bērna dzimšanas nevarētu izklaidēties, māmiņu tik daudz nebūtu. Dzīvi cilvēki taču :)

Es esmu sliktā māmiņa, kura regulāri atstāj bēbi omei - manai mammai. Pirmkārt, man viņu ir žēl - jo viņa visu laiku raud, ka neredz kā bēbis aug un apveļās. :D Otrkārt, man ir vieglāk, ja katru piektdienu - sestdienu zinu, ka bēbis ir drošībā un mēs ar vīru varam mierīgi nodoties - izklaidēm, gulēšanai, mājas kārtošanai līdz operāciju zāles sterilitātes līmenim. :D
Jau no trešās nedēļas mazais netiek barots ar krūti piena trūkuma dēļ un līdz ar to arī nav problēmu mazuli atstāt un baudīt ar vīru brīvdienas. Ne gluži katras brīvdienas, piemēram - šonedēļ mazais palika mājās. Pagājušajā nedēļā aizbraucām pie vīra radiem un ļoti, ļoti vēlu bijām Rīgā - pēc tam mazais palika pie manas mammas, bet mēs braucām mājās izgulēties. Un tā tālāk.
Es neredzu nevienu iemeslu kādēļ tas būtu slikti. Ja ir iespēja sevi nepārdedzināt, kādēļ to neizmantot? Bērnam nav jāaug par tādu, kurš tikai svārku stērbelē mammai karājas - viņam ir jābūt sabiedriskam, jāsaprot, ka mammai ir arī vajadzības - tāpat kā viņam. Uzskatu, ka ja es esmu atpūtusies un tikusi cilvēkos - jūtoties laimīga, arī bērns jūt, ka viss ir kārtībā. Galu galā - ja bērnam tiek gana daudz mīlestības no vecākiem ik dienu - satraukumam nav pamata. Viņu mīl arī citi mums apkārt un arī šī mīlestība jāļauj izjust.

Tāpēc es vienmēr kārtīgi apsveru, kura ballīte ir to mocību vērta.

+ ooo, jā! :D