Labs ir, es jau te īsumā vairākkārtīgi esmu rakstījusi, bet uzrakstīšu nedaudz plašāk.
Visā grūtniecības laikā interneta dzmedību stāstiņus nelasīju (un labi, ka tā) , zināju vien to, ka man būs jāspiež, kā jāelpo un ka varēšu pamainīt pozas, ieiet dušā. Pietika. Savu grūtniecību izbaudīju kopā ar daudzām cāļa mammām, kurām arī jādzemdē Aprīlī. Tad nu visām jau laicīgi sākās viltus kotrakcijas, lauza muguras, sāpēja kaunuma kauls utt. Man nekā. Sāka dzimt bērni, arī tie, kuriem bija vēlāks noteiktais datums nekā man. Man jopojām nekā- ne pazīmju, un katra nakts kā cerības, ka šonakt, bet vilšanās no rīta, ka atkal nekas nav noticis. Un tā ļoti ilgi. Mani aizsūtīja uz dzemdību namu pārbaudīties, vai jāsāk stimulēt, ko es ļoooti negribēju, vai arī varu vēl braukt mājās un gaidīt. Visu pārbaužu laiku man teica, ka viss labi, varēšu vēl gaidīt, bet beigās mazajam kaut kas samisējās ar sirdspukstiem un pateica, ka tomēr mani stacionēs. Tad nu bēdīga paņēmu dzmedību somas, atvadījos no drauga un devos gaidīt savā pirmsdzemdību istabiņā, kad man pievērsīsies kāds ārsts. Pēc neilga laiciņa ārste mani iesauca kabinetā, apskatīties, kas notiek. Uzkāpu uz krēsla, un viņa iesaucās- meitenīt, bet tev taču 8 cm atvērums. Man ar bomi kā pa pauri- kāds 8 cm atvērums? ko? taču nekādu sāpju, nekāds vilkšanas, nekādu viltus kotrakciju, nekā un jau 8 cm. Ārste- hops, pārdur manus augļūdeņus. Un viss- jūtos tik apjukusi, jo visas manas mantas istabiņā, mani augļūdeņi tek tā, ka savas džinsa bikses virs uzvilkt nevaru, nekādu pamperu vai jebkā cita līdzi nav. Nu vienkārši tizli. Pēc brīža mani māsiņa ved pakaļ mantām un augšā uz dzemdību zāli, kur blakus zālēs visas auro un kliedz. Es joprojām šokā. Neesmu nekam nobriedusi, jo atbraucu uz stimulēšanu- ilgu procesa iekustināšanu (apmēram, kā rakstīja Ance- iedod ripiņu, guli, paiet nakts, kaut kas sākas), bet te pēc 10 min jau mani ved dzmedēt. Un ir jādzemdēe! Ieeju zālē- plkst. 14. Iepazīstos ar vecmāti. Viņa man jautā, vai es jau ar viņu dzemdēju kopā. Atbildu, ka nē- biju ar viņu aprunāties pēc Dominas Gaidību dienas lekcijas par mazuļa apgriešanu. Abas nosmejamies, ka forši, ka laba atmiņa un viena otru jau zinam. Mierīgi izkravāju mantas. Aizeju uz tualeti. Pārģērbjos. Uztaisu klizmu. Sāku just nelielas velkošas sāpes. Dzīvojos pa to telpu. Runāju ar mammu, draugu pa telefonu. Pie manis visu laiku līdzās ir medicīnas koledžas studente, palīdz nomierina, runājas ar mani. Viņa man saka, ka visas grūtnieces pēdējā laikā uz viņas pieņemtajām dzemdībām nāk tādas mierīgas. Es stāstu, ka neko īpaši nejūtu, nav par ko būt nemierīgai. Vecmāte ik pa laikam ienāk, prasa kā mums iet, vai kaut kas virzās uz priekšu. Man sāpes ir nelielas, ar lielu intervālu. Bet jau rodas spiedošā sajūta. Ap 15.30 ienāk gan vecmāte, gan ārste un stāsta, ka ar tādām mazām kontrakcijām savu 4 kg (tā uzrādīja pēdējā usg) bērnu ārā neizspiedīšu. Sarunājam, ka 16 liks sistēmu, kura palielinās sāpes. Labi, 16 uzliek sistēmu, sāpes ar laiku paliek lielākas, bet tik un tā ar lielu intervālu. Man nepatīk, ka esmu piesiet tonīšiem un sistēmai, nekur pastaigāt nevaru, jāstāv vienā vietā. Pēc kāda laika man ļauj sākt spiest. Izrādās es to nemāku darīt- kā izspiežu, tik pat daudz ievelku atpakaļ. Kontrakcijas jūtu tikai sākumā, kā sāku spiest, tā vairs nejūtu kontrakciju un nezinu, vai vēl varu spiest. Beidzu spiest, ilgi gaidu nākamo kontrakciju. Vecmātes man saka, lai es nezaudēju kontrakcijas. Jūtos kā totāla nūģe, jo nesaprotu neko- kā jāspiež, kā neievilkt, no sapēm nespēju kontrolēt savu muskuļus, ķermenis visu dara pats un nepakļaujas mania gribai. Jau pie manas kājstapres stāv kādas 4-5 sievietes. Tā ir tizla sajūta, kas liek domāt, ka esmu kāds īpaši slikts gadījums. Vecmāte saka, ka var jau redzēt matus, vai es negribu pataustīt. Droši vien man bija pretīga sejas izteiksme, jo es tiešām negribu taustīt savā kājstarpē matuss...
Nekas nemainās- kontrakcijas sākumu jūtu, sāku spiest, vairs neko nejūtu, nezinu, cik ilgi jāspiež. Man saka, ka pietiek. Viss- guļu, gaidu nākamo. Skatos pulkstenī un domāju, cik ilgi man vēl liks mocīties, kad vedīs uz ķeizara zāli. Vecmāte saka, lai nākamajā reizē nevis spiežu, bet pūšu. Ieraugu vecmātes rokās savu mazo kunkulīti. Man nebija ne jausmas, ka tūlīt jau būs ārā. Tiešām tikko vēl domāju par ķeizara zāli. Es nedzirdu raudāšanu. Neelpoju. Liekas, ka paiet ļoti ilgs laiks līdz mazais ieraudas. Es no laimes raudu, jo jau iepriekš man bija tik lielas bailes, ka es neizdzirdēšu šīs skaņas. (Visticāmāk, ka tā bija kāda 1 s, kas man likās gara, jo novērtējums bija 8/9, tātad viss labi) Mazo man uzliek uz punča, tik forša un svētlaimīga sajūta.
Līdz, mani sāk šūt. Tās bija lielākās sāpes, kuras izjutu dzemdību laikā. Tā koledžas studnete man lika koncentrēties uz bērnu, bet es nespēju. Jo man tā sāpēja... Vsticamāk, ka citas to nejūt, jo jau nomocījušās ar smagām kontrakciju un dzemdību sāpēm. Man tas viss, salīdzinājumā ar šūšanu bija tīrais nieks. Tad nu lūk- es dzemdēju pati, bet īsti nezinu, kas ir tās briesmīgās dzmedību un kontrakciju sāpes. Man paveicās, bet pat par spīti tam, es nesteigšos atkārtot šo procesu....
Tad nu es mēģināju barot mazo- meitene man centās palīdzēt, bet nekas neizdevās, jo mani krūtsgali vienkārši bija tik atslābuši, ka mazais nespēja tos satvert. Visas atlikušās divas stundas viņš klusiņām vēroja pasauli. Pēc tam mūs veda uz palātu, kur satikāmies ar tēti. Mazias tieši tad aizmiga.
Pēc tam palikām vieni un sākās drausmīgā nakts- no 22 līdz 6 mazais kliedza, es viņu nespēju pabarot, nebija neviena, kas kaut ko ieteiktu, nāktu palīdzēt. Jutos izmisusi. Ap 6 skrēju pēc māsiņas, viņa sataisīja maisījumu, mazais paēda un beidzot aizmiga. 3 dzemdību namā pavadītās dienas atcerēšos ar sliktām atmiņām- jutos tik vientuļa, garlaikota, problēmas ar barošanu, ārstes, kuras knaiba manus krūtsgalus, māsas, kuras viena saka pirkt krūšu uzgaļus, otra saka, ka ar tiem mazais nepaēdīs. Viena uzspiež krūtsbarošanu, otra liek piebarot ar maisījumu. Un pa vidu es- pārbijusies, ka nespēju pabarot bērnu, bailēs no tā, ka nevaru viņu nomierināt, un ar milzu vēlmi tikt mājās.
Arī mājās milzu mīlestība pret bērnu jaucās ar milzīgajām bailēm par visu- par to, ka viņš tik mazs un neaizsargāts, par to, ka nezinu, kā saģērbt, lai nesaaukstējas ārā, par to, ka bail, ka saslims. Atkal problēmas ar pienu. Sākumā bija depresija. (un iepriekš es domāju, ka to izgudro māmiņas, lai tikai viņas kāds žēlotu, bet pati saņēmu) 2 nedēļas mocījos ar krūtsbarošanu, no kuras mums nekas nesanāca, jo mazais neņēma krūti, piens slikti veidojās, atslaukt ar tikai pa druskai un mazajam nepietiekami. Tad izlēmām, ka dosim maisījumu. Man atkal krokodīla asaras, ka nespēju pabarot pati savu bērnu, bailes, kā viņa organisms pieņems maisījumu.
Tagad rakstu un nepatīkami man atcerēties visas tābrīža emocijas. Tā kā man dzemdēt bija vieglāk, kā izturēt tās pirmās neziņas un izmisuma pilnās nedēļas. Tās noteikti ļoti ietekmēs manu vēlmi pēc vēl kāda bērniņa...
193
