Ajj, man vispār bija interesanti. Man bija tā, ka grūtniecības periodā biju iztēlojusies, ka dzemdēšu ūdenī, taisīšu ķeizaru un vēl visādus brīnumus, bet realitātē izrādījās pavisam savādāk.
Pamodos ar 5iem no rīta un jutu mazliet velkošas sāpes vēdera lejasdaļā, nu tā kā pirms mēnešreizēm un jau tad sapratu - MAZAIS IZLĒMIS NĀKT PASAULĒ. Vīru nemodināju. Aizmigu! Ap 7iem vīrs cēlās uz darbu. Un kā par nelaimi dienu iepriekš biju palikusi bez sakariem, jo notika ķibele ar telefonu. Pavadīju vīru uz darbu. Aizgāju uz tualeti pačurāt, un ieraudzījusi gļotu korķi sajūsmā iespiedzos un uzreiz sapratu, ka BĻĀVIENS, man taču nav telefona un kā lai paziņoju vīram, ka dzemdību process, ko tik ļoti gaidījām ir sācies. Par laimi biju sarunājusi ar tēti, ka viņš man atbrauks pakaļ un aizvedīs nokārtot dažas formalitātes, jo pēdējās grūtniecības dienās biju kā balons un knapi kustējos, braukt ar savu auto bija visai neērti un visam centram un tupikiem cauri kratīties negribēju. Protams, ka formalitāšu kārtošana bija jāatceļ, no tēta telefona sazvanīju vīru. Lēnām sapakojām mantas un devāmies ceļā uz Bulduriem, jo bijām nolēmuši dzemdēt Jūrmalas slimnīcā. Pa ceļam iebraucām Maximā šo to nopirkt. Sāpes kļuva biežākas un spēcīgākas un nostāvēt pie kases likās teju neiespējami. Pa ceļam uz Jūrmalu vēl iebraucām Hesburgerā kārtīgi paēst :D Nonākuši slimnīcā mani ieveda mūsu istabiņā, kur pārģērbos un devos uz apskati. Liels bija mans pārsteigums, kad galvenais ārsts izrādījās vīrietis, jo agrāk nekad nebiju bijusi pie vīrieša ginekologa. Pēc apskates vien noteica - atvērums 4cm, pats sākums, cīnīsimies ar Jums līdz galam, tikmēr varat aiziet gar jūru pastaigāties. Protams, ka jūra man nebija ne prātā. Apstaigājām ūrmalas kvartālus un ātri vien atgriezāmies slimnīcā. Un kad sāpes jau sasniedza 5min intervālu salūzu. Līdz tam turējos braši. Ar vīru apraudājāmies un cīnījāmies tālāk. Kad sāpes palika ik pēc 3min man sākās ķermeņa trīce, raustījās un drebēja viss ķermenis. Pieprasīju epidulāro. Gāju uz atkārtotu dzemdes apskati, ārsts secināja, ka ir 8 cm, ka drebulis ir tāpēc, ka izdalās adrenalīns, noteica, ka epidulārā ir par vēlu un, ka jācīnās vien bez atsāpināšanas. Ievadīja vēnā zāles, kas pasteidzināja atvēršanos un pārdūra augļūdeņus. Ar rausmīgām mokām aizgājām līdz dzemdību zālei un burtiski pēc pāris minūtēm sākās spiedieni. Tad gan sāku bļaut, jo ko tādu nekad agrāk piedzīvojusi nebiju. Sajūtas ka vēderā arbūzs, kuru cenšas kāds izspiest plēšot dzemdi, zarnas un piedodiet, anālo atveri vienlaikus. Sāku bļaut, ka vajag man uz tualeti, bet vecmāte un arsts vien noteica, ka nekur es niešu un ka kakāt negribas, bet tas esot bērniņš, kas nāk, paņēma manu roku un pielika pie dzemdes un sajutu kaut ko matainu - bērna galviņu. Nomierinājos un kāpu u dzemdību krēsla. Pāris spiedieni un sajutu, tik karstu, mazu dzīvībiņu sev uz krūtīm. Pārņēma tāda viegluma sajūta, nekas nesāpēja, nekas nespieda, vien bezgala liela laimes sajūta un tāds atvieglojums...
Plīsumu nebija, vien daži nobrāzumi, kurus ārsts ieteica kosmētiksu iemeslu dēļ sašūt. Šuva bez anestēzijas un godīgi sakotnejutu neko, jo tās dzemdību mokas bija tik lielas, ka adatas dūrieni TUR likās tīrais nieks. Nokapjot no galda sapratu, ka nekad, nekad dzīvē vairs, bet nu jau pēc 3 mēnešiem varu droši teikt, ka bērni vēl būs...
Godīgi sakot, tas bija mokošākais un vienlaikus skaistākais brīdis manā dzīvē!
193
