Man kā jau daudzām ir bijuši "iemīlēšanās stāsti" ar ne tik labām beigām. Ir bijuši pāridarījumi, nezinu vai tīšām vai netīšām pret mani, emocionāli mani sāpināja cilvēks ,kurš man bija pats pats svarīgākais (pirmā iemīlēšanās un pirmā smagā aplaušanās bija).Kaut nevienas no manām attiecībām par nopietnām nevar nosaukt. Ir bijušas tādas "tuvākas ,mīļākas " un neitrālākas.
Bet tikai nesen sāku sevi analizēt. Un liekas ,ka pēc tā laika ,kad mani sāpināja esmu mainījusies uz neatgriešanos.(Vai to var mainīt...?) Kaut nedaudz, ne speciāli ,bet man ir vēlme kaut ko sāpīgu izdarit otram. Pat ja man neko ļaunu viņš nav izdarījis. Tam ka mani sāpināja jau sen esmu tikusi pāri ,bet vai piedevusi? Laikam jau nē , ja man ir ļauni nodomi visu laiku. Un tad vienā dienā es sapratu ,ka jo tālāk dzīvoju, jo nelaimīgāka esmu. JO...Es sāpinu citus, jo tiku reiz sāpināta. Bet sliktais ko daru citiem, nāk atpakaļ man pašai. Un es tik ļoti gribu būt laimīga, bet ... nevaru! Viss uz ko es varu koncentrēties - ka tikai līdz galam neatveros, ka mani neapčakarē, ka tikai es neesmu tā kuru pamet! Un tāpēc jau nevaru būt laimīga... :(
745
