Man liekas, ka nabassaitē vairāk vai mazāk ir satinušies visi, vismaz, cik dzirdēts, visi tā saka, ka bijusi, bet jautājums - cik stipri. Ja pareizi atceros, man arī mazajam bija kkas ar nabassaiti, 1x ap kaklu vai pašam apkārt, kaut kas tāds, bet ne baigi svarīgs.
Paziņu lokā ir gadījums, kad mazajam puncī apstājās attīstība. Bērniņš ļoti gaidīts un mīlēts, viss bija ok, parauggrūtniecība, nekādu problēmu. Aizgāja uz pēdējo usg un dakteris domāja, ka viņa zināja, ka mazais vairs nav dzīvs, attiecīgi to arī pasniedz, bez sagatavošanās, bez nekā, apmēram - nu, jūs jau zināt, ka mazulis jums miris? Briesmīgākais bija tas, ka pašai bija jādzemdē. Kopā ar to pašu puisi, super pāris, ir cits bērniņš. Runāt par to runā, bet bez histēriskas raudāšanas neiztikt, tas ir saprotami, bet gribas to sāpi kādam izstāstīt. Manuprāt, tas ir liels pārdzīvojums un tas nekad neaizmirsīsies, ar gadiem tikai pierod pie tām sāpēm un samierinās.
Mana personīgā pieredze un novērojumi rāda, ka ir divu veidu pāri - tie, kurus sāpes un smagi notikumi satuvina un tie, kurus tādi notikumi attālina.