mazie jeb ikdienas kašķi

up

Mani arī interesē. Ko darīt ar ikdienas kašķiem?
Kļūt par labāku, harmoniskāku cilvēku, ko sīkumi netraucē - nesanāk :)

manuprat, sadi kaski visvairak kaite attiecibam, jo man besitu ara, raditu stresu un ilgstosas dusmas, ja, piemeram, vir. parmestu par nenomazgatu skivi.

Ja baigi vajag kašķēties gan vienam, gan otram, tad izveidojat grafiku, kurš kuru dienu mazgā traukus, iet ar suni, mazgā veļu utt. Man no visām lietām visvairāk besī trauku mazgāšana, bet mēs īpaši nekašķējamies, kāds vienmēr piekāpjas. Tā piekāpšanās ir viena laba metode tomēr, īpaši, ja piekāpjas otrs :D

risinajums klut par mazak pedantisku cilveku, jo tadiem ir gruti dzive, ja reiz drupaca uz galda kaitina.

Par pārējām lietām nestresoju, tikai tad, kad man uznāk satraukums un manējais ierēc, tad gan es vienmēr klūpu krāgā. Bet tādi "kāpēc tu manī neklausies?" nav aktuāli, jo ik pa laikam kāds no mums neklausās otrā, vienkārši novelk "mhmm" :D

bet reizēm jau iemesls nav tikai netīrs šķīvis vai pedantisms, vienkārši sīkumi kā tādi, lietas par kurām nevajadzētu cepties, bet tomēr beigās sacepās.
es domāju, ka katrs pāris ir sakašķējies tā, tikai interesanti zināt, cik kaitīgi tas varētu būt un cik bieži tas notiek ar citiem.
un labi, ja ir kāds cilvēks, kas piekāpjas, bet ja vairāk cilvēka raksturā ir spītība nevis piekāpšanās, tas ir grūti

risinajums klut par mazak pedantisku cilveku

nee, tas nav risinajums, jo pedenti paliek pedanti, ir labak piekapties pedentam, lai miers un berzins!

Kad sākām dzīvot kopā, pāris reizes skaļi pateicu - tā kā Tu man vakariņas negatavo, tad vismaz traukus nomazgā! Ja negribi berzt podu,tad paklāji ir jāizsūc Tev! utt ....
reizēm, kad uznāk dusma (es to vairāk saucu par spītu) un viņš neko nedara, visu aiz sevis atstāj un pukst, kāpēc viņam jādara, lai beidzu kaitināt utt. ... mīļi ielienu klēpī un saku, ka, ja ir vēlme, kādu dienu varam pienākumiem apmainīties! :p Lai nemaz neiedomājas, ka viss, ko es daru ir pašsaprotami (kreklu gludināšana, ēst gatavošana, mājas tīrīšana ...) .... mana profesija NAV mājsaimniece un es arī strādāju, pelnu naudu mums abiem!

Protams, brīžiem ir tā, ka vismazākie sīkumi sakrājas un tad vienā brīdī sprāgst! Galvenais - vienmēr visu vajag izrunāt mierīgi, neko nepārmetot....

Man liekas, ka vajag tos mazos kašķīšus. :D A ar tiem grafikiem ir kā ir, ja viņam, piemēram, jāgatavo vakariņas, bet trāpās baigais korķis vai darbā ilgāk jāpaliek, jāsēž badā, jo pēc grafika viņam jāgatavo? Vai arī no rīta aizguļas un neizved suni vai nepagatavo brokastis? Labi, labi, es te filozofēju, bet man labāk patīk sarunāt - tu mazgā traukus, es - gatavoju, rītvakar atkal otrādi un tā - sarunājot, kas kuram kad ērtāk. :)
Strīdi ir jārisina runājot, izrunājot, vismaz - mums palīdz, bet tādi iestājušies kašķi mums nav, par to, ka vienam vai otram visu laiku jādara tas vai šitais. Strīdi gadās, ja kāds aizmirsis kaut ko izdarīt vai arī izdara kko tādu, kas otru kaitina, bet tas tā - reti. Maz kašķējamies. :)

Visiem gadaas pa kaadam ikdieniskjam striidam - gan paariem, gan starp vecaakiem un beerniem, gan starp vienkaarshi roommates. Tas ir normaali. Normaali nav tad, ja gribaas ar otru kasiities par pilniigi visu, tad ir jaameklee iistie iemesli neapmierinaatiibai ar partneri, dziivi vai attieciibaam kaa taadaam. Ja sanaak pamatiigs kaskjis ik dienu vai paardienas, tur ir jau probleema.

pats trakākais, manuprāt, ir tad, kad otrs ir tā iespītējies, ka ir grūti vispār runāt. tad, kad vienkārši neklausās, jo ir sava taisnība un viss.

Kad sāku dzīvot kopā ar savu vīrieti, biju uz izmisuma robežas, jo viņš nāca virtuvē, kad gatavoju, un teica : ''Burkāni ir sagriezti pārāk lielos gabalos! Neliec tik daudz rīsus! Kas tie par sīpoliem! Vistu gribu pildīt ES!!!'' .. Tieši virtuvē, visur citur tīri tā neko. Turklāt, es neciešu, ja virtuvē, kad gatavoju, atrodas vēl kāds (mana dīvainība). Sākumā strīdējos pretim, bet pēc tam izvēlējos kļūt par mierīgāko būtni uz zemeslodes, jo citādāk viņa virzienā kādu dienu lidotu nazis. Es vienkārši visu kārtīgi pārdomāju, un sapratu, ka tas taču nav īsti svarīgi.

Drīz arī viņš saprata, ka jebkāda kritika, kas raidīta manas pavārmākslas virzienā, mani nesasniedz, un atslāba. Sirsnīgi iesaku meditēt.

Man ir viena, ljoti iedarbiiga metode uz kritiku maajaas. Ja tev nepatiik tas, kaa es to daru, tad dari pats, jo es to vairaak nedariishu. :D

ar ēdienu man ir paveicies, jo vīrietis ir pavārs. ne jau pavārs tikai tīri pēc profesijas, bet arī tā, ka tiešām mīl to darbu, un viņam pašam tikai prieks pagatavot mājās garšīgas vakariņas. :) protams, tas jau nenozīmē arī to, ka es nekad negatavoju, bet nu par ēdienu strīdu parasti nav. mums ''topā'' ir citi ikdienišķi sīkumi, kuri pamazām,palēnām dzen izmisumā

Turklāt, es neciešu, ja virtuvē, kad gatavoju, atrodas vēl kāds (mana dīvainība).

Es arī visus parasti no virtuves izsūtu, patīk, ka ir miers, neviens uz pirkstiem neskatās un nekomentē. :D Cita lieta - ja gatavoju ar kādu kopā.

kur tieši ir vairāk vai mazāk problēma-
ka viens otram norāda, kas ir jādara, lai gan tas, kurš norāda, vsp sēž kājas gultā salicis vai griežas pats kā vāvere ritenī un uzskata, ka pārējiem jābūt tieši tādiem pašiem?
vai arī jums visu laiku katram šķiet, ka darat pa daudz ne nejūtaties novērtēti- sākot ar to- kāpēc man tas jādara, bet to nevari izdarīt tu?

vsp jau, ja visu laiku ir ierasts darīt tā, kā jūs dariet, kā otrs var zināt, ka tas nepatīk? pēc tam šō scenāriju ir grūtāk mainīt.

mums tādu strīdu par ikdienišķām lietām nav. katrs izdara darbus tad, kad izdara, nevis otrs sāk bakstīt. ja vēlu vakarā ir mājās vai vnk nav spēka, neviens no mums neiečīkstēsies, ka nav izdarīts tas vai tas. jo es zinu, kā ir, kad vsp negribas nekam pirkstu piedurt, bet pēc tam nākošajā dienā var mierīgu visu savest kārtībā.
kā arī par aizmirstām lietām viens otru nezāģējam, piemēram, veikalā kāds kko aizmirsis nopirkt vai aizmirsis kkur piezvanīt. uz vairums lietām, ja uz tās var pagaidīt, mēs neiespringstam. ja situācija ir ļoti steidzīga, tad mēginām to atrisināt, nevis bļaut viens uz otru, kāpēc ir šitā un tā.

Haha, var redzē, ka gribu ēst, izlasīju - maize jeb ikdienas našķī :D:D

Mūsu attiecībās nav tādu mazo ikdienas kašķu. Ja esmu piekususi un negribu, piem, traukus mazgāt - vai nu palūdzu draugam to izdarīt, vai arī izdaru no rīta. Ja negribu ēst gatavot, zvanu draugam, lai parūpējas par vakariņām. Māju tīrīt man ļoti patīk - tas man tāds relax pat ir.. nezinu, godīgi sakot, neredzu par ko būtu jākašķējas...