Man dzemdības ilga tikai 4,5 h un nebija smagas, bet visvairāk atmiņā palicis tas, ka es nespēju noticēt, ka tas ar mani notiek (bija sajūta, ka visu mūžu staigāšu ar vēderu) un nezināju, kas mani sagaida, biju ļoti apjukusi. Bet tā bija 7dienas pēcpusdiena, vienīgā diena, kad spīdēja saule, telpa bija omulīga, personāls superīgs, stresains mīļotais blakus, to atceroties, pārņem siltuma sajūta. Bet visvairāk man sāpēja, kad spieda placentu ārā, domāju, nu cik var mani mocīt.
Bet vairāk bērnus es negribu, ne jau dzemdību dēļ, bet visa tā PĒCDZEMDĪBU perioda dēļ. Pāris h var pamocīties, bet pirmie 3 mēneši vispār ir čau. Liekas, ka mazais aug ātri, bet laiks iet lēni. Negulētas naktis, raudāšana, nogurums, laika trūkums, savstarpējie konflikti, ierobežotība.
Lai ko arī es teiktu, bet tas mazais cilvēciņš ir tā vērts, viņa dēļ varētu paciest jebko.