Ideāla

ideals nav nekas.

Ko tu definē ar vārdu ideāls - viss atkarīgs no prasībām, uzskatiem un attieksmes.

nav tādas ideālas dzīves, bet es jūtos laimīga. ikdienā ir pietiekoši daudz problēmas, kas ir jārisina, bet tas nenozīmē, ka mana dzīve ir draņķīga vai ka es jūtos slikti un gribētu ko mainīt. man patīk, ja vienmēr ir uz ko tiekties. manuprāt, ja visu esi izdarījis un vairāk nav uz ko tiekties, tā laimes sajūta nebūs vairāk, jo nav jau tā gandarījuma. bieži saka arī meitenes šeit - man ir ideāla dzīve, BET...
tad jau nemaz tā dzīve nav tikai ideāla. nevajag dzīvot mums ieslēgtiem kkādos mākslīgos rāmjos, stereotipos, bet vajag dzīvē virzīties uz priekšu - vai tā būtu ģimene, karjera, jauns dzīvoklis, jauna mašīna, bērns uttt... bet tas viss dara būs laimīgus.

Tā kā vispār uzskatu, ka ideāls nav nekas un neviens, tad nedomāju, ka pastāv kaut kāda ideālā dzīve.
Arī savas attiecības un mīlestību uzskatu par pietiekoši skaistām un īstām, lai gan man tās ir tālu no kkādām TV filmiņām.

Netiecos pēc ideālas dzīves, bet svarīgākais man ir mīlēt kādu un justies mīlētai, tā sniedz man nu tiešām pilnu laimi! Nu dievinu to sajūtu, ka man ir otra pusīte, ģimene, draudzenes. Tas nekas, ka parādās visādas situācijas uz negatīvās nots, bet visu atsver mani tie laimes mirklīši :)

Vārdu ''ideāls'' ir grūti definēt, jo katrs to sapratīs savādāk.

Manā dzīvē ir tikai viens kvalitātes rādītājs - prieks.

Savu tagadējo attiecību sākumu atceros kā lidz šim laimīgāko laiku manā attiecību mūžā. Nebija ideāli, bet atceros, ka biju tik neizsakāmi laimīga, es ilgi lidoju metru virs zemes. Katru apskāvienu, mīļu vārdu tvēru kā izbadējies dzīvnieks, biju ļoti, ļoti, ļoti laimīga. Un zini, man bail, ka palikšu vecāka un šīs sajūtas man sāks piemirsties, pagaidā vēl spēju gremdējoties atmiņās sajust kā bija.

Pirmkārt, nevajag savus ideālus balstīt uz filmās redzēto. Otrkārt, kāda problēma šad un tad ir neizbēgama, bez tām iztikt nevar. Es tiecos pēc laimīgas dzīves, nevis ideālas, lai ko tas vispār nozīmētu. Un tāda man ir :)

Nav, nav un vēlreiz nav.

Ideāla dzīve būtu miers un harmonija, ieskaitot darbu bez stresiem utt. Un man pašai nebūtu garlaicīgi, jo tas ir absolūti man nepieciešams gan garīgi, gan fiziski.

Ideālā dzīvē (manā gadījumā) neiekļautos arī attiecības ar vīrieti.

Eh atcerējos to vasaru,kad iepazinos ar savu mīlestību,ikdienas pastaigas kopā un naktis,kad aizmigt bija grūti,tā sajūta,ka negribas iet gulēt un sapņot,jo realitāte ir labāka par sapņiem :)

Paaraak ideaala dziive buutu garlaiciiga. Saakumaa jaa, buutu forshi, bet tad vismaz man gribeetos kaadu adrenaliinu. Un kino miilestiiba man liekaas paaraak salkana, cukuraina. Ja nu vieniigi kaut kas iz Krievijas kino, tur ir vairaak paraadiita reaalaa dziive un ikdieniskjas probleemas.

Cilvēkam nekad ilglaicīgi nebūs viss labi, vienmēr atradīs par ko piekasīties, pažēloties, par ko paraudāt un uzsākt kašķi :D

Nav ideālas dzīves un ne jau tāpēc, ka tāda nevarētu būt, bet tāpēc, ka lai arī cik cilvēkam labi un ideāli būtu, viņam nekad nebūs pietiekoši labi. Nevajag meklēt ideālu, vajag būt pateicīgam par to, kas ir un būt laimīgam.

Es domaju,ka ideālas dzives nav.
Ja man ir ļoti laimīgas attiecības jau 4 gadi-..nu tada,ka varetu sēdet un priecāties, finansiālā puse arī ir ļoti laba, majoklis un viss,kas pie tā piederas, bet man ir citas jomas,kas reizēm iedzen tadā izmisumā,ka liekas,ka tam visam nav jēgas un vsp reizēm dzīvot negribas, bet nu...es to pieņemu. Kas vienam dots, otram ņemts... viss nevar būt ideāli.

Man liekas, ka "ideālā dzīve" reizēm iztukšo vairāk nekā parasta, ikdienišķām problēmām pilna dzīve. Savādāk taču nebūtu slavenību pašnāvību un nonarkošanās, jo lielām masām tieši tā arī asociējas ar ideālu dzīvi. Es vairāk tiecos uz harmonisku dzīvi, kas ir izaicinājumu, miera un piedzīvojumu apvienojums. Vismaz man.

Nezinu, man liekās, ka nekad visās jomās nevar būt ideāli. Ir savi kāpumi un kritumi.

Piemēram, man ir vienreizējas attiecības, tiešām varu teikt, ka ir ļoti stipra mīlestība. Naudas ziņā arī viss ir kārtībā, tāpat dzīves vieta utt..

Bet es nevaru būt mamma, ar veselību problēmas. Tā pat drauga ģimene, pa daudz lien mūsu dzīvē. Atrodas kaut kas tāds, kas neļauj visam būt ideāli. Un tā ir dzīve, tā ir iekārtots, ka visu laiku ir par kaut ko jācīnas, ka kaut ko gribās utt.

Ja salīdzina kā iepriekš bijis, tad šobrīd man ir laba dzīve, man nav par ko raudāt, un es to ļoti novērtēju, taču ideāls šķiet nekas nav, kur nu vēl dzīve. Es domāju, ka laimi nevar izjust nezinot kā ir būt nelaimīgam, tāpat to labo ko dzīve dod ir grūti novērtēt, ja neesi izjutis neko sliktu.

esmu izjutusi kino cieniigu miilestiibu, tikai, taadi laimes briizhi ir iislaiciigi, jo peec tam seko arii lieli kritieni atpakalj realitaatee. bet jaa, taadi ir.

ideāla dzīve ātri apnīk :D