Man besī tas uzskats, ka 25 gados jau jābūt bērniem, mājai, vīram utt. Man ir 25, nesen pametu puisi ar kuru kopā biju trīs gadus, pārvācods atpakaļ pie mammas, pametu darbu un tagad man ir draņķīgs darbs ar draņķīgu algu, nav bērnu, nav pašai sava riteņa (braucu ar brāļa riteni), par mašīnu nemaz nerunājot. Un visi apkārtējie tik skandina - Tev vajag labāku darbu, Tev vajag vīrieti, tev vajag bērnus utt. WTF? Kas vainas manai dzīvei - es dzīvoju privātmājā, kur pat par ūdeni nav jāmaksā, jo tas nāk no akas, man tepat ir ģimene (brālis ar ģimeni dzīvo blakus mājā), paēdusi esmu, drēbes man ir, cauros zābakos ar nav jāstaigā. Esmu laimīga arī bez bērniem. Kad gribēšu viņus, būs man bērni, gribēšu mašīnu, paņemšu kredītu, nopirkšu, gribēšu labāku darbu, iešu vēlreiz studēt. Šobrīd man ir labi kā ir un, ja kādam nepatīk, MANI TAS NEINTERESĒ. Mana dzīve ko gribu to daru ar to!