Long distance relationship

Uzskatu, ka ir cilvēki, kam tas ir vairāk un ir kam mazāk piemērots.
Esmu pārāk uzmanību prasoša, lai ilgstoši to vēlētos (uzsvars uz VĒLĒTOS, varēt jau visu ko var) izturēt!

Ja nav lemts, taapat nomirs dabiigaa naavee agraak vai veelaak. Iekrita aciis, ka autore savas juutas aprakstot, izmanto vaardu "patiik" nevis "miil". Lai shaadas attieciibas buutu ar laimiigaam beigaam, tur vairaak par patikshanu ir jaabuut.

Nu labi krista, man vienkārši nepatīk izmantot vārdu mīl.Mīlēšu tikai savu bērnu tēvu un vīru :P

Tu šajā vīrieti neredzi savu vīru, bērnu tēvu?

Viņš teica,ka valstī kurā es dzīvoju vinš nekad negribētu parvākties dzivot un pie viņa es arī nevarētu dzīvot. Tur valodas dēļ es nevarētu darbu dabūt un uzsēties kādam uz kakla NAV mans stils.Man gribās pašai par sevi parūpēties.Tātad bērnu tēvs viņš nebūs, jo ģimeni reiz gribētos normālu, kur visi dzīvo vienā valstī.

Tur valodas dēļ es nevarētu darbu dabūt un uzsēties kādam uz kakla NAV mans stils

Pati tu zemapzinjaa neesi paarliecinaata par to, vai iisti gribi turpinaajumu, savaadaak valodu buutu jau sen kaa iemaaciijusies un sen jau buutu atradushi risinaajumu. Un ja vinjsh buutu gribeejis, pats tevi skype buutu paliidzeejis valodu apguut.

Es tagad mācos valodu, taču par 1 gadu vai 2 gadiem NAV iespējams apgūt valodu tādā līmenī, ka varētu strādāt savā nozarē un profesijā.Tam ir nepieciešami vismaz 5 vai pat 10 gadi.

Ja neredzi kopīgu nākotni - kam tas viss? neviens nekļūst jaunāks. vienā no sliktajiem scenārijiem būsi viņu gaidījusi ilgi, pašai būs tuvu 30, bez bērniem un viņš Tev pateiks, jau sen esmu ar citu un tūlīt viņai piedzims mazais. bye bye :D

Krista pareizi pamanīja, es ātrāk pārskrēju cauri, lai ir pati ideja.

Tam ir nepieciešami vismaz 5 vai pat 10 gadi.

Ja vien nav kjiinietis, korejietis vai araabs, 2 gadi attieciigajaa videe + maajaas maaciishanaas un vareesi tekoshi runaat. (pati no savas pieredzes saku)

Nu labi, krista :) Kādu valodu tu mācījies,ja nav noslēpums?

Ar draugu šādo dzīvojam 3,5 gadus un beidzot pavīd cerības stariņš, ka mums tomēr viss izdosies beidzot. Ļoti, ļoti ceru!! Bet mēs tomēr salīdzinoši bieži tiekamies. Apmēram 7-14 dienas mēnesī pavadām kopā.

Ja būtu noteikts kāds laika limits,kad viņš atgriezīsies vai es braukšu pie viņa, tad vēl varētu, bet,ja ir vienkārši situācija,ka neviens par to pat neko nezin, tad pat negribētu turpināt tādas attiecības. Šķiet tā bezjēdzīgi.

Esat mēģinājuši tā vaļsirdīgi par to izrunāties? Tas jau ir vienīgais risinājuma veids. Mēs bieži vien prātā sadomājamies tādas lietas, kas vispār neatbilst patiesībai. Varbūt viņš Tevi ļoti mīl, tikai uztraucās par karjeru, par spēju uzturēt ģimeni. No otras puses - esmu sapratis, ka ja nav tās lielās pārliecības no abiem cilvēkiem, tad būs grūti.

Tagad ar puisi piekopjam šada tipa attiecības. Iepazināmies šā gada janvārī, jau jūnijā sapratām, kad vēlamies palikt kopā. Es atbraucu uz Latviju jūnija beigās, vēl esmu Latvijā, un nezinu, kad tiksimies, plānots bija kad septembrī es atgirežos, ceru braukt turp oktobrī./novembrī, bet viss atkarīgs, no tā vai atradīšu darbu bez savām valodas zināšanām. Gribu atrast darbu, jo man ir jāpelna, nevaru dzīvot uz puiša rēķina, un prasīt naudu, par sieviešu lietām, esmu vēl jauna, un ir jāstrādā, tādēļ izvēlos vēl nedaudz uzkavēties Latvijā, pabeigt kursus un ar to kaut sākt nedaudz tur.

Dienā, kad iepazināmies, es sapratu, kad viņš būs mans puisis, varētu teikt, kad mīlestība no pirmā acu skatiena. Mēs ļoti mīlam viens otru, tagad sarakstamies, visu cauru dienu, caur viber (nezinu ko darītu, ja man nebūtu, mans uzticamais telefoniņš) . Pa skypu ar viņu nevaru parunāt, un pat tad tajās retajās reizēs, kad sazināmies caur facetime, man nāk raudiens. Sūtam viens otram bildes, uzticamies viens otram, ilgojamies viens pēc otra, jo savādāk neamaz nevar. Es ceru uz to labāko, kad mums viss izdosies, jo tas kas ir starp mums ir vienreizējs un to pazaudēt nevēlos ...

Tā lūk, mans pašreizējais dzīvesstāsts ;)

Es nevarētu noteikti tā dzīvot. It sevišķi, ja pirms tam nav bijusi kopīga dzīve, ikdiena.

Un priekš kam vispār tādas attiecības uzturēt, ja ne Tu, ne vīrietis nav gatavs mainīt dzīvesvietu/valsti, lai jūs varētu būt kopā?

Es noteikti 1.5 gadu nevarētu izturēt, bet pāris mēnešus vēl nekas traks nav, ja zina abas puses, kad vēlas dzīvot kopā un viens ir gatavs braukt pie otra (neatkarīgi kurš) vai abi pārceltos uz citu valsti.

Un ja nemīl to puisi, un vai neredz nākotni ar cilvēku, nav ko laiku izšķiest, pastāv taču dzīve, ko vajag baudīt , iepazīt puišus, iet uz randiņiem

Gandrīz divu gadu garumā biju šādās attiecībās, taču tikāmies vismaz reizi mēnesī, bieži vien pat divreiz. Šobrīd esam laimīgi uzsākuši kopdzīvi un rit trešais gads. Viss izdodas, ja pie tā strādā un tic :)

Es izveidoju attiecības ar savu puisi esot distancē... :)

adeline- LIKE (y)

Es iepazinos ar cilvēku vienā pasākumā, kopā varējām būt tikai 2 dienas un tad viņs aizbrauca uz citu valsti. Katru dienu čatojam, sazināmies skype. Domāju būs jāgaida līdz ziemassvētkiem, bet izrādās viņš uz dažām dienām atbrauks arī oktobra beigās, bet tad būs jārunā kā iss turpināsies. Tas ir ļoti grūti, būt šeit vienam.