Mildreda, man bija līdzīgi. :D
Dzīvoju Valdemāra ielā pretī ķīmijas fakultātei. Kā jau studentu dzīvoklī, nekādu žalūziju un tamlīdzīgi nebija pie logiem, tāpēc es vienmēr ģērbos istabas tālākajā galā, lai nelūr neviens. Vienu rītu bez visādām procesijām vienā mežģīņu veļā stāvu pie sava kronšteina, lai izvēlētos drēbes, kad pilnīgi sajutu, ka mani kāds vēro. Es dzīvoju piektajā stāvā, tāpēc man likās, ka man tikai liekas - uzvilku svārkus, kurpes un tad mēģināju izvēlēties blūzīti, kad tomēr pagriezos un ieraudzīju, ka aiz mana loga karājas seksīgs alpīnists un smaida. :D Viņi mainīja notekcaurules. :D Nu, neko, uzsmaidīju, pamāju un ģērbos tālāk. :D Aizejot vēl pamāju. Kad vakarā pēc darba attaisīju logu, lai izvēdinātu istabu, ieraudzīju, ka man uz palodzes uzlikta zīmīte, virsū paliels apmetuma gabals, lai neaizlido, a zīmītē - sirsnīgi sveicieni no alpīnista un viņa telefona numurs. :D Eh, jaunība, tā arī nepiezvanīju. :D