Margo, bet padomā otrādi. Sunim ir audzējs(un te nerunā par labu, niknu, vai vēl kādu suni) 15cm, neciešamas sāpes(gaudo, mokās), asiņošana,nevar pastaigāt 19 gadi un saimnieks neliekas ne zinis. Iedomājies, savu vectēva suni šādā situācijā, kā tu rīkotos, ja vectēvs teiktu, viņam viss labi, nekas slikts, lai turpina mocīties(tas var būt no dienām līdz gadiem, atkarīgs no sirds spēka).
kur ir cilvēcības robeža>?
Un ledaina es esmu pret dzīvnieku mocītajiem, vai tiem, kas nerīkojas ,lai mainītu kādu aspektu.
Ja suni velētos iemidzināt tikai un vienīgi ,jo grūti kopt, es būtu pret, bet ja suns mokās, tās ir reālas dzīvniekam sāpes, es esmu par. Jo cilvēka egoismam(vēlmei paturēt suni, nevēlēšanās izlemt likteni, slinkumam) un stulbumam(nespējai izvērtēt situācijas aspektus un nopietnību), nav robežu.